Ir jauka pavasara pēcpusdiena. Smilšu kastē rotaļājas bērni, bet mātes sēž mājas priekšā uz soliņa un spriež par to, cik izlaidusies ir mūsdienu jaunatne. Atnāk Koļa, iemet logā akmentiņu un sauc: “Marinka! Marinka! Paskaties, kāds ārā laiks! Iznāc laukā pastaigāties!” Viena no mātēm saka: "Marinka laukā neies - viņai ir jāmācās." Koļa sauc:"Marinka, nu iznāc!" Marinka atver logu un skaļi nokliedz: “Nekur es ar tevi neiešu! Tu čaļiem teici, ka man ir liela dirsa!” Koļa atkal sauc: “ Nu Marinka, iznāc! Tu saproti, es taču neteicu TĀ, ka tev ir liela dirsa! Es tikai VISPĀR teicu, ka tev ir liela dirsa!” Marinka brīdi padomā un tad saka: “ Nu labi … bet tikai uz piecām minūtēm! Un manu dirsu lai tu liktu mierā!” |