Vai tiešām savā naivumā
Viņš cer,
Kad lapām skaistām
Cenšas Tevi izdaiļot,
Tās matos Tavos iepinot,
Ka spēs viņš Tevi
Paturēt.
Vai viņš maz zin,
Ka esi tā,
Kas manā sirdī vienīgā,
Bez viņa lapām,
Pati skaistākā.
Un atkal es tik pasmaidu,
Par naivā rudens
Naivumu,
Un smaidu Tavu
Noskūpstu. |