 (www.feini.lv) |
| Vitolds : Neparastā draudzība |
| Es neciešu netīrību. Man nepatīk putekļi pa kaktiem un nepatīk arī pie griestiem zirnekļu tīkli. Reizi mēnesī pa visiem griestu kaktiem es nolaižu ar mitru sliņķu birsti un tad ar prieku nosakatos – ak, kā viņi bēg, tie zirnekļi! Kaut gan vispār īpaša naida man pret viņiem nav, jo viņi tak ēd mušas! Es viņiem saku – nu tak nelieniet kaut kur pa tumšiem istabas kaktiem, bet nāciet gaismā, kā saka, saulītē, lai arī es jūs varu redzēt un novērtēt jūsu darbu! Beidzot viens tāds man ir uzradies. Viņš pin savu tīklu augšējā stūrī pie loga rūts. Kad es tos tīklus saudzīgi novācu, viņš nolien kaktiņā un raugās manī ziņķārīgām acīm, it kā novērtēdams, cik lielu postu es būšu nodarījis. Nepaiet ne stunda, kad zirneklis sāk savu tīklu inventarizāciju un sāk būvēt jaunus . Pavedieniņu pa pavedieniņam ar tikai viņam zināmām metodēm viņš to atjauno, un nepaiet ne pāris dienas, kad tīkls atkal ir savā vietā. Ziemā zirnekļiem ir grūti laiki, jo mušu ta nav! Kaut ko jau droši vien noķer , bet tomēr tā nav vasara. Savā ziņā man viņa ir žēl, un tā tīklu postīšana ir gandŗīz vai tāds kā treniņa stimuls, lai ,sak, nepalaižas slinkumā. Un tad arī man gadās kāds labs ķēriens. Nezin no kurienes atnākusi vai nelaikā pamodusies, pa istabu sāk riņķot liela un zila muša. Kad tās džinkstēšana sāk krist uz nerviem, arī manī pamostas mednieka gars, bet medību metode ir izstrādāta jau gadu gadiem. Nogaidījis tumsas iestāšanos, es atstāju gaismu tikai vienā istabā, uz kurieni muša, protams, drīz vien aizlido. Tad es iededzu gaismu koridorā un istabā nodzēšu, un mans upuris atkal rātni lido uz gaismu. Beidzot es gaismu atstāju tikai šaurajā tualetes būcenītī, muša, protams, tur ielido, un tad hlops, durvis ir ciet, un nu sākas cīņa uz dzīvību un nāvi. Kaut gan patiesībā tik traki nemaz nav, jo to mušu es pat netaisos nogalināt. Es to noķeru visai mīļi un saudzīgi, maigi saņemu aiz spārniem un tad tās kājas uzmanīgi ielieku sava zirnekļa tīklā. Un tad notiek tas, ko mēs abi ar savu draugu esam gaidījuši. Muša spārdās kā traka un arvien vairāk iepinas tīklā. Bet zirneklis iztālēm vēro un seko līdzi sarautajiem pavedieniem. Kad muša uz mirkli nomierinās, zirneklis žigli pieskrien klāt un mušai pieāķē vēl kādu jaunu pavedienu un pie viena pielabo vecos. Kad muša no jauna sāk ārdīties, zirneklis atkāpjas un no jauna sāk vērot savu upuri un tā stundām ilgi. Un kad muša beidzot ir ietīstīta pavedienos tā, ka vairs nespēj ne pakustēties, sākas zirnekļa dzīres. Kā viņš to nogalina, es vēl neesmu izpētījis, bet to gan zinu, ka viņš no tās pamazām izsūc visu barojošo šķidrumu, un tā viņam pietiek ilgam laikam. Kad beidzot no mušas palicis tikai tukšs un sauss vraks, viņš nokož mušu saistošos pavedienus un šo vraku nomet uz palodzes, sak, še, saņem savu tiesu! Tas ir domāts man. Un es to apzinīgi ielidinu pē-spainī. Un tā mūsu draudzība turpinās līdz tam laikam, kad mans logs atkal ir pārāk aizēnots, un es to nedaudz patīru. |
| (19.02.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |