 (www.feini.lv) |
| liu : Pārdomas pēc izrādes Žurku medības |
| Kas paliek pāri, kad izmet somiņas saturu, pašu somiņu, visu, kas aizmieglo acis, ko izgudrojuši cilvēki ērtības un laba paskata labad? Kāds paliek cilvēks bez savas bagāžas? Vai dzīves pieredzei un sapņiem ir kāda vērtība? Tiem trūkst pielietojuma, ja esi viens pats. Vai ir kaut kas mūžīgs, skaists un tīrs? Kas paliek pāri, kad paliec pliks un nabags? Baznīcas žurka. Pretīgs grauzējs ar primitīviem instinktiem. Gribētos iebilst, ka cilvēka ķermenis nemaz nav tik pretīgs - tas ir precīzs veidojums, kurā katra šūna pilda savu specifisko funkciju un, sadarbojoties ar pārējām šūnām, veido vienotu veselumu. Skatoties mikroskopā, organisms ir pilns ar miniatūrām ainavām - kalniem un ielejām, upēm, ezeriem, ziedu pļavām. Mikrokosms un makrokosms. Kas mēs esam uz mūžīgās evolūcijas fona? Atomu sakopojumi? Enerģijas virpuļi? Tik nenonākt melnajā caurumā, nevēlos pazust un aizpeldēt nebūtībā. Buļ buļ, pa straumi nes mūs vējš, un, ūdeņiem virpojot riņķī un apkārt, aļģes sapinas matos. Tik nesapīties un nenosmakt pašiem savos izgarojumos! To vien protam kā problēmu tīklus veidot ap sevi, sasiet mezglos un barjeras ražot. Pamēģini tikt tādam klāt! Bezcerīgi. Ne pats sevi vairs saprot, ne citi, visi kanāli uz atklāsmi ir slēgti. Tiec nu ārā! Bet priekš kam... |
| (04.02.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |