 (www.feini.lv) |
| Dace Zepa : Sapnī |
| Viss kā skaista pasakā man šķiet, Ka negribas vairs pat tālāk iet! Tik palikt padebešos klusos un zilos Ne lejā – zaļos, skaļos priežu silos, Kur viss liekas tik drūms un sāpīgs, Kur nav neviens vārds tik trāpīgs, Kur pat skumju dūmaka ceļas Lieli, divkosības mākoņi veļas. Es par baltu, miera dūju pārvēršos Un pie putniem pēc padoma vēršos. Tie neatbild, bet vienaldzīgi klusē. Noteikti brīnoties, ko daru viņu pusē! Tā pa pūkainiem mākoņiem lēkāju es Domājot, kur baltie spārni lai mani nes. Kad spārnos celties gribu Redzu debesīm tieši pa vidu Saule pie jūras ciemos nākusi Un interesantu sarunu sākuši. Klusi domāju – lidošu kur viņi tiekas. Ieskrienos un atskāršu, spārni zuduši, tā liekas – Vairs lidot tālāk nespēju Un nav man vairāk iespēju! Nesaprotu, kā zust varēja spārni, Kas nēsāja it visur mani! Lēni atveru acis un saprotu, Tas tik gleznots sapnis ar otu, Kas kā pasaka man šķita – Tik tālu, tālu man lidot lika. Kaut atkal skaistajā sapnī būtu es, Kur tālu, tālu spārni mani nes... /Dacyte/ |
| (11.01.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |