 (www.feini.lv) |
| gramatas : Pirms 25 gadiem... 5.daļa |
| Drīz jau tuvojās mana izlaiduma diena skolā. Ļoti veiksmīgi biju tikusi galā ar diplomdarba aizstāvēšanu, un uz izlaidumu uzaicināju Aināru, Inesi un tēti. Mamma nebrauca uz izlaidumu, jo bija nolēmusi pārvākties uz Latgali, kur mežā esot atradusi jauku māju, kur mierā un klusumā ar Anitu abas varēšot saimniekot. Tētim nebija nekādu iebildumu pret mammas aizbraukšanu, jo viņa jau bija nesen aizgājusi pāragrā pensijā, par cik skaitijās daudzbērnu māte, un es paliku rūpējoties par Inesi, lai viņa apmeklētu skolu. Edgars nevarēja atbraukt uz manu izlaidumu, jo Diānai marta beigās bija piedzimusi meitiņa, un tagat viņiem bija sākušās vecāku rūpes. Man kreņķus sagādāja katra diena, kura tuvināja mani izlaidumam, jo arvien vairāk apzinājos, ka man nebūs nekā, ko vilkt mugurā izlaidumā.Vairākas reizes jau biju izskatijusi skapja saturu, vai no tur esošām drēbēm nevarēšu kautko sev pāršūt izlaiduma ballei, bet nekā derīga tur neatradu. Stāvēju spoguļa priekšā šortos, kuriem pa virsu biju uzvilkusi kādu blūzi, un ar skumjām nācās atzīt, ka tas ir arī viss, ko varu uzvilkt uz savu izlaiduma balli. Devos uz pilsētu paciemoties pie draudzenes, un grasijos viņai pasūdzēt savu bēdu. Aprunājoties ar draudzeni Unu, viņa piedāvājās kārtējo reizi man izlīdzēt, un kopīgi atradām man piemērotus svārkus, kurus vilkt uz izlaidumu. Biju priecīga un lepna par savu radiņu ierašanos izlaidumā, bija vismaz kāds, kurš arī man pasniedza ziedus par skolas beigšanu. Tētis daudz fotografēja mani un manu draudzeni Ināru, par kuru viņš bija lielā sajūsmā. Vēlāk es Inārai arī aizvedu gatavās bildes, ko tētis mājās pats uztaisija. Pēc izlaiduma ceremonijas mūsu kursiņš sadalijās vairākās frontēs, un katrs devās ar savu kompāniju nosvinēt izlaiduma vakaru. Es ar Ināru pievienojos pulciņam, kurš devās nosvinēt svētkus uz mūsu kursa biedrenes Ivetas mājās uz Tumšupi, kur viņas vecāki bija noorganizējuši svētku vakariņas, un bija izcepta milzīga torte. Vēlu naktī visi kursa biedri izklīda pa iedalītajām istabām, kurās gulēja pa vairākiem cilvēkiem, un nomodā palikām tikai mēs ar Ināru. Visu nakti klausijāmies mūziku, un apspriedām tālākās gaitas, ko darīsim pēc skolas pabeigšanas. Bija nedaudz žēl, ka skolas laiks jau aiz muguras, jo ar dažiem kursa biedriem tuvāk bijām iepazinušies tieši šajā atvadu vakarā, jo visus šos gadus mums daudziem bija savas kompānijas, ar kurām mēs tusējām, pārējos satikām tikai stundās vai prakses vietās. Man jau bija sarunāts, ka es kopā ar Unu strādāšu kādā kafejnīcā Rīgā par pavāru, bet Ināra nemaz vairāk negribēja strādāt savā specialitātē. Kamēr ar Ināru lejas stāvā klusām runājāmies, laiku pa laikam kāds no kursa biedriem bija atdzīvojies, iestreipuļoja istabā, sataisīja sev kautko padzeramu, un uzmetis mums abām aizdomīgu skatu, devās atpakaļ uz savu migu. Kāds pa ceļam vēl nopurpinaja, ka mums jau nu gan abām alkohols neiet ne labumā, ne sliktumā, jo joprojam abas tīri cilvēcīgā paskatā sēdējām un klausijāmies mūziku. Sagaidot rīta pirmo autobusu, abas ar Ināru jau posāmies uz pieturu, kad izdzirdējām vēl kādu rosību, un palīdzējām vēl pāris kursa biedriem saposties uz aizbraukšanu. Apstaigājām klusām visas telpas, kur gulēja mūsu draugi, un nekaunīgi skaļi uzsaucot gulētājiem, kuri knapi spēja atvērt acis un pajēgt, kas notiek, atvadījāmies no viņiem. Iepriekš bijām sarunājuši, ka pēc pieciem gadiem visi atkal satiksimies, lai redzētu, kas par ko ir kļuvis. Es biju nodomājusi nedaudz pastrādāt, un ja izdosies iekrāt nedaudz naudas, iet mācīties tālāk par tehnologu Jelgavā. Vēl nebija skaidrības par tālāku nākotni, tādēļ ar prieku sāku savas pirmās patstāvīgās darba gaitas, par kurām tēvs bija ļoti apmierināts, un slavēja mani. Man gan nācās ļoti agri celties no rītiem, un vēlu vakarā tikai biju mājās, bet bija arī otra maiņa, tā kā brīvdienās man atlika laika arī atpūtai un mājas darbiem. Jaunajā darba vietā mēs abas ar Unu nostrādājām tikai vienu mēnesi, jo nejauši saņēmām piedāvājumu strādāt citā kafejnīcā, uz labākiem noteikumiem un lielāku algu. Kopš mamma bija aizvedusi uz Latgali kazas, mums atlika mazāk rūpju, un labi vien bija, jo tagat nebūtu, kas par viņām gādā, jo es strādāju, tētis arī, bet mazai māsai nevarēja uzgrūst tik smagu un nepateicīgu darbu. Kādu dienu, pārnākot no darba, Inese visu laiku viltīgi smaidija, un it kā visu laiku centās man kautko pajautāt, bet maniju, ka nevar saņemt drosmi. -Nu? Kaut ko atkal esi savārījusi, ka smaidi tik viltīgi? Es taču redzu, ka tev kautkas aiz ādas, - noteicu, nevarēdama vairs ilgāk izturēt Ineses viltīgo ģīmi, un to, ka viņa nevar vien saņemties man kaut ko pastāstīt. Viņa kādu brīdi vēl trinās gar skapīti virtuvē, kurš mums kalpoja arī par galdu, un nedroši vēroja manu darbošanos ap plīti. - Inga, bet ko tu teiktu, ja es tev uzdāvinātu tādu mazu pūkainu sunīti? - viņa beidzot ieminējās, bet es izbrīnīta pavēros mazajā māsā. -Un kur tad tu esi mazu sunīti izrāvusi? Un kas viņu kops? Viņš taču čurās pa visu māju, kur vien pašam patiksies, - nojausot kaut ko nelāgu, noteicu. -Vēl nekur neesmu rāvusi to sunīti, bet tepat netālu dzīvo mana klases biedrene, un viņas sunim kucēni sadzimuši. Viņi vienu tik sev paturēšot, pārējos likvidēšot jau šovakar. Tur viens kucēniņš ir tik superīgi smukiņš, tik pūkains un maziņš, man žēl, ka viņu nāksies nolikvidēt - Inese stāstīja, un pēdējo teikumu viņa pateica tik klusi un bēdīgi, ka neviļus pasmaidiju. -Labi! Vari nest šurp un dāvināt man to mazo super smuko sunīti, - smaidot noteicu, un Inese tūdaļ izmetās laukā pa durvīm, it kā zem kājām viņai zeme degtu. Vēl no pagalma varēju dzirdēt viņas jautros prieka saucienus, un prom jau viņa bija. Inese atgriezās jau pēc pusstundas, un abās plaukstās turēja mazu pūkainu kamoliņu. Kucēns bija tik mazs, ka ietilpa pat mazās māsas plaukstās. Tas bija balts mīksts kamolītis, muguras lejas daļā ar brūniem, dzelteniem un melniem lāsumiem. Suņuks klusi pīkstēja māsas plaukstā, un es ar sajūsmu paņēmu mazo radībiņu rokās. -Viņš vēl nemāk lāgā ēst, bet draudzenes vecāki nebija ar mieru ilgāk viņu paturēt, jo mēs varot pārdomāt, un tad viņiem nebūs kur likt to suni, - stāstīja Inese, un es jau sāku raizēties, kā mēs tam sunītim dabūsim iekšā ēdienu. Bet problēmu ar ēšanu nebija, pirmās dienās dzirdījām kucēnu no bērnu pudelītes, kuru aizlienējām no kaimiņienes, kurai bija mazi bērni, bet vēlāk jau mazais tusnītis pats grīļodamies svempās kājelēs, un laka no bļodiņas pienu, brīžam iebāzdams pienā mazo purniņu līdz pat acīm. Mēs visi uzreiz iemīļojām mazo sunīti, un, par cik Inese to bija man uzdāvinājusi, tad es viņu iesaucu par Dingu. Mazais suņuks lāčoja pa visām istabām, un visu laiku atstāja aiz sevis mazas peļķītes. Bieži mazā Dinga, stāvot peļkes vidū, žēli purināja samirkušās ķepiņas, un pati vairs nesaprata, kā tāda te gadījusies, un tad mums nācās viņu glābt no ķezas. Drīz jau suņuks saprata, ka visur slapināt nav labi, un gāja uz avīzēm. Bieži viņa dzīvojās pa pagalmu, tikai visu laiku nācās viņu aizstāvēt no kaimuņu zosīm, jo tās visu laiku greizi skatijās no otra pagalma puses, un reizēm, spārnus izpletušas, skrēja virsū mazajam kucēnam, kurš tad žēli smilkstēdams, metās bēgt uz kādu paslēptuvi. Bieži Dinga palīda zem lielās dēļu kaudzes, un man vairākkārt bija nācies pārkraut visu dēļu kaudzi, lai viņu izdabūtu laukā no paslēptuves. Kamēr krāmēju dēļus, viņa bieži jau paguva izlīst pa citu spraugu, un tad es pukojoties atkal krāmēju dēļus atpakaļ. Mana draudzene Una arī iegādājās sev suni, lielu sanbernāru, un tagat bieži pastaigājoties ar savu sanbernāru Lindu, atnāca līdz manīm. Mēs tad kopā devāmies pastaigāties, un smejoties vērojām, kā lielā Linda spēlējas ar mazo Dingu. Bet mans suņuks Unas lielo sanbernāru iedomājās par savu mammu, un bieži līda pie viņas pavēderē gulēt, un ar purniņu meklēja pupu. Una ar Aivaru jau dzīvoja kopā, un bieži tiku dzirdējusi viņus runājam par kāzām. Pagaidām Aivars dzīvoja pie Unas un viņas tēva, bet lāgā nevarēja sadzīvot ar Unas tēvu, tādēļ bieži tika spriests, vai viņiem labāk nepārvākties pie Aivara mammas dzīvot. Ar laiku pieķēru sevi pie domas, ka arvien mazāk pievēršu uzmanību kaimiņam, kurš joprojām braukāja pie mums ar smago mašīnu, bet tagat jutu, ka viņš vairāk sācis par mani interesēties, jo bieži vien, kad dzinu no šķūnīša laukā velosipēdu, viņš man jautāja, kurp es domāju doties. Vienmēr atbildēju viņam īsi un strupi, un nekādās lielās sarunās neielaidos. Bieži brīvdienās, braukājot ar divriteni uz pilsētu iepirkties, tiku ievērojusi kādu jaunu puisi, kurš braukāja gar mūsu mājām uz kolhoza laukiem, remontēdams salūzušo lauksaimniecības tehniku un mašīnas.. Manī arī bija modusies interese par šo puisi, kurš melnajās saules brillēs mani ikreiz pētīja, kad sanāca viņam braukt tuvu garām. Reiz, braucot no pilsētas, man aiz muguras strauji nobremzēja mašīna, un es satrūkusies apturēju savu divriteni. Tas bija tas pats puisis, kuru tiku pēdējā laikā bieži ievērojusi ceļmalā pie savas mašīnas, un arī braucot garām darbnīcām, tiku viņu tur manījusi. Es apmulsusi vēros puisī, un viņš, atvainodamies par to, ka izbiedējis mani, iesāka sarunu. Es arvien vairāk pārliecinājos, ka šis puisis ir tīri simpātisks un jauks, un arvien vairāk viņš izraisija manī interesi par sevi. Iepazīstoties atklāju, ka puisi sauc Ronalds, un man par izbrīnu, puisis jau esot zinājis manu vārdu, jo nedaudz painteresējies par mani pie kaimiņiem. Es jutos pagalam apmulsusi, un mani patīkami pārsteidza tas, ka arī es kādam varu izrādīties tik ļoti interesanta, ka jāvāc slepus informācija. Mēs uz ceļa nopļāpājām gandrīz stundu, kad es satrūkusies atskārtu, ka mani jau sen tēvs gaida mājās ar iepirkumiem. Atvadoties sarunājām vēlreiz satikties nākamajā dienā pie upes, tikai vakarpusē, jo pa dienu man bija jāstrādā kafejnīcā Rīgā, un arī puisis teicās uz vakaru tik atbrīvoties. Nākošajā dienā, ar māsu ejot uz upi, puisis mūs panāca ar mašīnu, kad jau bijām pusceļā uz peldvietu, un apturējis mašīnu, aizveda mūs abas līdz upei. Mēs ilgu laiku runājāmies, un es par Ronaldu pavisam īsā laikā jau biju paguvusi dabūt zināt gandrīz visu, kas mani varēja interesēt. Puisis uzaicināja mani kādreiz aizvest uz ezeru peldēties, un es ar prieku piekritu, jo reti biju vispār braukusi kautkur tālāk par Olaini. Ar Ronaldu sāku satikties gandrīz katru dienu, un arvien biežāk viņš mani sagaidija vakaros pie stacijas, kad braucu mājās no darba kopā ar Unu. Arvien biežāk es paliku nakšņot Olainē pie Ronalda dzīvoklī, un īstenībā man pat bija ērtāk uz darbu braukt no viņa mājām, kā cilpot lielo ceļa gabalu no savām mājām. Tagat es stundu ilgak varēju pagulēt, un man kā lielai pūcei, ats bija ļoti daudz no svara. Ikreiz, kad devos uz savām mājām no darba vai randiņa ar Ronaldu, mani jau pusceļā jautri riedama un šausmīgi sailgojusies sagaidīja mana mazā kucīte Dinga, kura jau bija krietni paaugusies, un jau bija iemācījusies dzenāt pa pagalmu kaķus un pīles, tikai no zosīm arvien baidijās, jo tās pāris reizes jau bija paguvušas mazo Dingu nopērt un paknābāt ar saviem spēcīgajiem spārniem un knābjiem. Apmēram simts metrus no mājām auga liels ozols, un šis koks mums ar gadiem bija izveidojies par zināmu ceļazīmi, līdz kuram bieži pavadijām ciemiņus, un arī mazā Dinga, jūtot manu mājās nākšanas laiku, tupēja pie šī koka, mani sagaidot. Tētis stāstīja, ka ikreiz, kad nesagaidot mani, Dinga ikreiz lēni, asti velkot pa zemi, galvu nodūrusi, tecējusi uz māju pusi. Kad ar divriteni braucu uz veikalu iepirkties, Dinga vienmēr mani pavadīja, jautri rejot un skrienot velosipēdam pa priekšu, bet pie šī koka viņa vienmēr apstājās, un ielīdusi grāvmalē, apsēdās, lai sagaidītu mani pārbraucam atpakaļ no veikala. Tā arī kādu dienu atkal devos uz veikalu, un mazā Dinga jautri skrēja man blakus, un palika pie koka mani kārtējo reizi sagaidīt atpakaļ. Braucot no veikala atpakaļ, Dingu nekur nemaniju pie lielā ozola, un braucu vien tālāk uz mājām, vien nodomājot, ka Dinga aiz nepacietības aizskrējusi jau uz mājām viena. Pagalmā arī savu suni nekur neredzēju, un iegājusi istabā, sastapu Inesi, kura raudot man centās kautko pastāstīt. Es nometu saiņus ar iepirkumiem turpat priekštelpā, un nelabu nojautu mākta, steidzos mierināt māsu, lai uzzinatu, kas tad nu atagdījies pa šo īso laiku, kamēr biju prom. -Dingu nobrauca mašīna, - elsodama caur asarām izmocīja Inese, un es apstulbusi vēros māsā, jo nesapratu, ko viņa murgo, bet nelabās priekšnojautas lika cerēt, ka mazā māsa vienkārši pārteikusies, vai neesmu pareizi saklausijusi viņas teikto. -Pastāsti skaidri un gaiši, kas notika, kamēr biju veikalā. Kas ar Dingu īsti noticies, - skaļi un nesavaldīgi noprasīju māsai, kura joprojām klusi sēdēja dīvānā un raudāja. Kamēr gaidiju no māsas atbildi, istabā ieskrēja Dāvids un Endijs, kuri viens caur otru ņēmās man stāstīt notikušo. -Kad tu brauci prom uz veikalu, mēs turpat grāvī spēlējāmies, kad garām lielā ātrumā padrāzās kāda vieglā mašīna, un tad mēs izdzirdējām skaļu kaucoņu, un tādus kā suņu smilkstus. Izskrējām uz ceļa, bet mašīna jau bija aizbraukusi, bet Dinga gulēja ceļmalā zālē, un nekustējās. Mēs viņu ienesām savā šķūnītī, jo viņa vēl drusku elpoja, bet arī tagat viņa tur guļ, - satraukti stāstīja mazie kaimiņu zēni, un es neradu nevienu vārdu, ko lai vēl atbild puikām vai māsai. -Viņa jau ir beikta? - es klusi noprasiju, jau vairs necerēju, ka izdosies dzirdēt labu vēsti par savu suni. -Viņa knapi elpo. Kad mēs viņu nesām klēpī, viņa tā žēli it kā gaudoja, tā kā raudāja. Tagat viņa ir šķūnītī, bet mūsu mamma saka, ka ilgi viņa vairs nedzīvošot, - Dāvis atteica. -Ejam! Es nesīšu Dingu uz savu istabu, - noteicu, un devos ar māsu un abiem maziem zēniem uz kaimiņu pagalmu pēc sava suņa. Dinga gulēja kaimiņu malkas šķūnī smiltīs, un pirmajā acu uzmetienā man likās, ka viņa jau ir mirusi, jo viņa nemaz nebija izkustējusies, kā tika tur noguldīta, un pavisam nemanāmi, bet elpoja. Es aplūkoju Dingu, un virs acs un uz sāniem pamaniju vairākas brūces. Es pacēlu suni, un saudzīgi nesu viņu uz mājām. Dingas galva vārgi nokārās man pār roku, un ja es nezinātu, ka viņa vēl elpo, varētu noturēt viņu par beigtu. -Nošaut tādus šoferus, kas neskatās, kur brauc, - dzirdēju veco kaimiņieni Tamāru nikni sakām, kura pārsaitēja savas čūlainās un resnās kājas, žēli noskatijās no savas sēdvietas uz mūsu skumjo gajienu un nevarīgo Dingu, un man pret pašas gribu asaras nevaldāmi sāka ritēt pār vaigiem. Pagalmā pēkšņi visi kaimiņi bija kļuvuši klusi, neviens nesasaucās, nelamājās, visi vēroja, kā aiznesu savu suni uz mājām, un katrs pie sevis klusām nolādēja nenormālos braucējus, kuri neredz, kam uztriekušies. Ienesusi Dingu istabā, liku Inesei sameklēt kādu segu, ko paklāt viņai apakšā, un noliku viņu uz dīvāna. Es skatījos uz savu mazo jauko sunīti, un skaidri izjutu viņas sāpes un šoku, kuru viņa izjuta, kad mašīna viņai uzbrauca virsū, kamēr tā ceļmalā bija gulējusi zālē un mani gaidījusi. Dinga joprojām bija bez samaņas, un es pat iedomāties nespēju, ko es varētu darīt viņas labā, lai viņa atlabtu. Es biju cieši nolēmusi Dingu izārstēt, bet pat nebija nekādu nojausmu, ar ko lai palīdzu nabaga sunītim. Vēl pēc kādas stundas jutu Dingu notrīcam, un viņa klusi sāka smilksēt. Sapratu, ka viņa nāk pie samaņas, un tagat viņa jūt lielas sāpes. Es izmisusi raudzījos uz sunīti, un man visu laiku pār vaigiem ritēja lielas asaras. No Olaines pārnāca mans brālis Ainārs, un es viņam īsos vārdos izstāstīju bēdīgo atgadījumu. -Viņa vairs nav dzīvotāja. Viņai droši vien visi kauliņi iekšā ir sadragāti, ja tā mašīna ir pārbraukusi viņai pāri, - bez jebkādām cerībām uz Dingas atlabšanu, noteica Ainārs, bet es novērsos, lai brālis neredzētu manas asaras, kuras nevaldāmi ritēja pār maniem vaigiem. Iegāju virtuvē, un pie izlietnes noskaloju seju ar aukstu ūdeni, un izdzirdēju pie mūsu mājas piebraucam kādu mašīnu. Pavēros pa virtuves logu, es ieraudzīju veterinārārstu, kurš bija atbraucis pie kaimiņienes Olgas apskatīt grūsno govi. Es satraukumā metos laukā pa durvīm, lai pagūtu izstāstīt veteārstam savu bēdu stāstu, jo cerēju saņemt vismaz kādu padomu, kā palīdzēt sunītim. Veteārsts bija vīrietis ap trīsdesmit gadiem, un viņš tūliņ apskatīja manu mazo Dingu, iztaustija visu ķermeni, bet es stāvēju maliņā, un joprojām nevarēju valdīt asaras. -Cik sen sabrauca viņu mašīna? - pajautāja ārsts, apskatīdams suņa sasitumus. -Pirms divām stundām, - klusi atteicu. Ārsts paņēma no somas sļirci, un iešļircināja Dingai kādas zāles. -Sunim noteikti ir smadzeņu satricinājums, bet nekādu kaulu lūzumu nemanu, laikam sunim ir dikti noveicies, bet sitiens pa galvu ir bijis pabriesmīgs. Pāris dienu viņai būs ļoti slikti, bet, ja suni uzmanīsiet, tad gan jau izķepurosies. Vajadzētu, jo suns vēl jauns, un smuks jau arī, - promejot noteica ārsts, vēl iesakot, ko lai dodam sunim ēst pirmās dienas, bet viņu jau nepacietīgi aizsauca kaimiņiene, jo govij vajadzēja palīdzēt pieņemt teliņu, bet Olga baidijās vispār skarties govij klāt, un teļam draudēja nosmakšana. Pēc ārsta apskates es jau sajutos atvieglota, ka Dingai nav nekādu lūzumu, bet suns vienalga gulēja nekustīgi uz dīvāna, tikai nu jau mazāk varēja dzirdet viņas smilkstēšanu, un viņa iemiga, un arī elpa jau kļuva dziļāka un mierīgāka. Nākamajā dienā ienesu Dingu lielajā istabā, un kā mazu bērnu turēju viņu klēpī, ietītu dvielī. Sunītei laikam atkal bija atsākušās stipras sāpes, jo visu laiku klusi smilkstēja, un man viņas smilksti atgādinaja klusu bērna raudāšanu, kad viņam visu laiku kautkas sāp. Noliku Dingu uz grīdas, un viņa kā akla sāka riņķot ap galda kāju, ik pa laikam ietriekdamās vai nu krēslā, vai galdā. -Viņai taču galva sāp, tāpēc kā akla streipuļo, neredzot, kur iet, - noteica Ainārs, vērojot suni. -Ko lai viņai iedod no zālēm, lai mazinātu sāpes? - es nesaprašanā jautāju, izmisumā vairs nezinot, ko lai vel izdara suņa labā. -Viņai jāiedod kautvai analgīns, tas pēc laika noņems sāpes, - atkal pamācīja brālis. Es paņēmu Dingu klēpī, un brālis sasmalcināja tableti, un nedaudz to sajauca ar ūdeni, lai vieglāk būtu ieliet zāles sunim mutē. Ainārs atvēra Dingas muti, un ielēja zāles, bet Dinga nemaz neizrādīja nekādu pretestību, vien apātiski paklausija. Pēc laiciņa suns pārtrauca smilkstēšanu, un tagat viņa rāmi gulēja man klēpī, un es atkal aiznesu savu vārgo sunīti uz istabu, lai viņa atpūšas. Par mana suņa nelaimi visi kaimiņi pauda sašutumu, un visvairāk pārdzīvoja mans tētis. Tiklīdz Dinga jau atlaba tiktāl, ka varējām piespiest viņu kautko apēst, tēvs aizbrauca uz veikalu nopirkt svaigu liesu malto gaļu, un olas, jo veteārsts bija tēvam teicis, ka olu baltumi un maltā gaļa palīdzēšot uzsūkties iekaisumam smadzenēs, un suns labāk atveseļošoties. Pirmajā reizē Dinga apēda pavisam mazu kumosiņu maltās gaļas, pārējais vienkārši krita laukā no mutes, viņa pat necentās to izgaršot vai norīt. Pēc pāris dienām Dinga jau drošāk staigāja pa istabu, un tagad es katru brīvu brīdi neatgāju no viņas, un, kad biju darbā, tad Inese pieskatija manu sunīti. Pa dienu nesām viņu laukā svaigā gaisā un saulītē, un jau pēc vēl vairākām dienām Dinga pat atsāka spēlēties ar mums, un lēna solī skrēja mums līdzi. Ikreiz, kad pagalmā iebrauca kāda mašīna, Dinga iemuka koridorī, un slepus lūrot uz atbraucējiem, klusi rūca. Viņa joprojam baidijās no mašīnām, un katra mašīna viņai laikam katru reizi uzdzina jaunas šausmas un bailes. Vēl ilgi Dinga negāja tālāk par pagalmu, vien reizēm tēvam izdevās viņu pierunāt nākt viņam līdzi uz upi, kad viņš devās turp makšķerēt. Mana sune pieķērās manam tētim, un arī tētis ļoti lutināja viņu, bieži no veikala parveda viņai kādu našķi, un abi arvien biežāk gāja uz upi, bet bieži Dingai nebija tik lielas pacietības sēdēt mierīgi upes krastā vairākas stundas, un viņa reizēm viena pārnāca mājās, atstājot tēti vienu upes malā ar visām viņa makšķerēm. Katru mēnesi mamma brauca no Latgales uz mājām pēc savas pensijas, un bieži tēvs viņai iedeva nedaudz naudas arī no savas algas, jo viņa nemitīgi sūdzējās, ka esot švaki ar iztikšanu. Mamma stāstīja par savām jaunajām mājām, un aicināja mūs arī viņu apciemot un paskatīties, kā viņa iekārtojusies. Es apsolījos aizbraukt, kad izdosies dabūt vairākas brīvdienas, jo pēc Aināra stāstītā, kurš jau pāris reizes tur bija bijis, uzzināju, ka ar transportu tur esot švaki, autobuss no Lubānas uz Balviem tur kursēja reizi nedēļā, un pārtiku mamma iepirka vietējā autoveikalā, kurš brauca divas reizes nedēļā un piestāja tuvējā pieturā. Gaidot autoveikalu, mamma arī sapazinās ar tuvējiem kaimiņiem, un turpat arī apmainijās ar vietējiem jaunumiem. Mans brālis Ainārs pamazām bija ievācies dzīvot pie kādas sievietes Olainē, bet es ar viņa draudzeni pagaidām vēl nebiju pazīstama, bet Ainārs nespēja vien beigt stāstīt man par viņas saimnieciskumu un visu laiku slavēja viņu. Ar Aināru sarunājām, ka tuvākajā laikā abi aizbrauksim uz Latgali apciemot mammu, jo viņš bija solījies mammai palīdzēt sazāģēt malku, un pieremontēt šo to saimniecībā. Par gaidāmo braucienu brīdināju Ronaldu, kurš ļoti noskuma par nelielo šķiršanos, un arī man bija grūti šķirties no puiša, lai gan skaidri zināju, ka pēc pāris dienām atgriezīšos mājās. Man Ronalds bieži lika nojaust , ka esmu iekarojusi to mazo vietiņu viņa sirdī, tā laupot viņam mieru un līdzsvaru, un arī es jutos līdzīgi, jo ikreiz, gaidot šo puisi, jutu lielu nemieru un satraukumu. Man bieži bija nācies dzirdēt saucienus no kaimiņienes Rutas, kura jau pa gabalu no sava dzīvokļa loga otrajā stāvā varēja saskatīt katru, kurš tuvojās mūsu mājām: -Inga, Tavs brūtgāns Romeo brauc, - un tad es parasti tēloju, ka esmu dikti sadusmota par kaimiņienes spiegošanas spējām, bet tās bija labsirdīgas dusmas. Kad pie kaimiņu mājas stāvēja Oļega darba mašīna, un viņš ar savu tēvu kautko meistaroja pagalmā, tad gan man šie jestrie uzsaucieni pāri pagalmam patika. Jutu ļaunu prieku, jo kaimiņu puisim it nemaz nepatika, ka pie manis kāds braukā, bet man gan patika tīri labi. Es tajās reizēs jutos ļoti labi, uz palekdamās skrēju uz piebraucamo ceļu, lai satiktu Ronaldu, bet kaimiņam nekas cits neatlika, ka raidīt man pakaļ niknus skatus. Es savu biju panākusi, bet vienalga lepna par citu mocībām nesajutos. Es nezināju vēl, vai esmu iemīlējusies Ronaldā, nesapratu savas jūtas, bet katru reizi jutu skumjas, kad gar logu maniju aizbraucam kaimiņa mašīnu. Es sevi strostēju par sevis spīdzināšanu, kad reiz pa illgiem man būs miers, un mana sirsniņa beigs pukstēt tik uz kaimiņu puiša pusi. Drīz ar Aināru devāmies ceļā pie mammas uz Latgali, un es ar neslēptu sajūsmu priecājos par Latgales skaistiem mežiem un neskarto dabu. Līdz šim vēl nekad nebiju redzējusi īstu lauku dzīvi Latgalē, tikai no stāstiem biju dzirdējusi, ka latgalieši esot atšķirīgāki no pierīgas lauciniekiem. Mamma ļoti priecājās, ka biju atbraukusi brālim līdzi paciemoties pie viņas lauku mājās. Mammas māja atradās meža vidū, apmēram kilometru no lielceļa, un, lai arī biju stipri nogurusi pēc garā ceļa gabala, ko bija nācies noiet kājām, devos apraudzīt tuvējo apkārtni. Staigājot pa skaisto priežu un egļu mežu, pamanīju ļoti daudz melleņu, un pa laikam salasijusi krietnu sauju, kāri ēdu gardās ogas. Pa kārtīgu mežu pēdējo reizi biju staigājusi, dzīvojot pie omītes lauku mājās netālu no Saulkrastiem, bet pēdējos gados reti biju turp aizbraukusi, un mamma arī vairs lāgā nesatika ar viņu, jo omīte bija dikti apvainojusies uz viņu pēc viņas pēdējā apciemojuma. Par ko omīte bija salamājusies ar mūsu mammu, es tā arī netiku dabūjusi zināt, bet kopš tā laika viņas nebrauca vairs viena pie otras. Biju sajūsmā par mammas jaunajām mājām, un ziņkārīgi izstaigāju visus kaktus, visu pamatīgi izpētot. Pagalmā atradās maza kūtiņa, un tai blakus šķūnīši un pagrabs. Mammas dārzā aiz saimniecības ēkām, bija saauguši kartupeļi un visādi dārzeņi, bet zeme šeit bija smilšaina un liesa, un dārzā nekas prātīgi neauga. Un vasara arī bija padevusies karsta, tā kā uz labu ražu nebija ko cerēt. Pamanīju gar mājas stūri saaugušās kumelītes un raspodiņus, un ar patiku ķēros pie zāļu tējas plūkšanas. Kumelītes jauki smaržoja, un es kāri izbaudīju jauko un tīro smaržu. Pēc iespējas vairāk gribēju saelpoties tīro un smaržīgo gaisu, tādēļ nesteidzos iet mājās. Tikai izdzirdot Anitas saucienu, ka gatavas vakariņas, devos istabā. Ainārs no akas smēla ūdeni, un es ziņkārīgi pētīju savādo akas konstrukciju. Mums Olainē virs akas bija parasta akas vinda, pie kuras karājās ķēdē iesiets spainis, ko ar rokturi griežot laidām ūdenī, bet mammas pagalmā akai nebij vindas, bet garā kārtī, kā karātavām, bija piestiprināts spainis, kuru ar visu koka kārti laida akā. Es ātri piešāvos smelt no akas ūdeni, un jānes arī nebija tālu, jo aka atradās turpat mājas durvjpriekšā. Paēduši vakariņas, ilgi vēl virtuvē ar mammu un brāli runājāmies. Lai arī mamma pati no mums bija aizbraukusi prom meklēt labāku mājvietu un mieru, biju pēc viņas sailgojusies. Raudzījos viņas sejā, un gribējās mammu cieši apskaut, bet es vienmēr biju slāpējusi savas izjūtas, un arī šoriez neko mammai neizrādīju. - Un kā kazām te mežā patīk? – jautāju mammai, kura bija apklususi, nedaudz apdomākot, ko vēl pastāstīt mums par šo māju. - Ah! Kazas kā trakas ganās pa krūmiem. Visus tuvējos kārklus nograuzušas. Tikai mums te trakums ar lapsām, lien pa nakti iekšā kūtī, un kož nost vistas. Nopirku no akmentieņiem pīļu cāļus, tagat bailes, ka arī tos nenokož trakās lapsas. - Nu lapsām tāds niķis ir! Kamēr kaut viena vista ir kūtī, tikmēr arī nāks medīt tās, - noteicu, dzerot aveņu kaulu tēju. - Kautkāds trakums, visu kūti ar Anitiņu esam izložņājušas, un nekur nevienu caurumu neesam atradušas, - mamma nerimās pukoties. - Un kā tad tev, lielā meita, iet? Kaut kur darbiņu jau esi atradusi? – pēkšņi pavaicāja mamma, un es pat lāgā neattapu, ko lai atbild. It kā jau nekas īpašs noticies manā dzīvē vēl nebija, un par savām gaitām es jau arī nekad mammai netiku stāstījusi, tādēļ atbildēju tikai pēc neliela brīža. - Iet jauki! Inesei palīdzēju ar vasaras darbiem, un darbs man jau arī ir. Es kopā ar Unu strādāju kādā kafejnīcā par pavāru. Mēs uz maiņām gatavojam gan karstos ēdienus, gan salātus, un saldos. Tīri interesanti. Pašas varam domāt ēdienu receptes jaunas, tikai laicīgi jāsaskaņo ar bārmeni, lai viņš cenu mācētu noteikt, - atteicu, nezinādama, ko lai vēl piebilst. - Un par saviem brūtgāniem arī pastāsti, - sauca no blakus istabas Ainārs, kurš bija aizgājis televizoru skatīties. - Bet tu par savām brūtēm pastāsti, - pikti atsaucu pretī, bet mamma tikai smaidija, un centās samierināt mūs abus. - Nu kuš, kuš! Tas taču dikti labi, ka Ingai ir brūtgāni. Būtu jocīgi, ja tādai smukai meitai neviens vērību nepiegrieztu. Tad gan vajadzētu domāt, ka kautkas nav riktīgi, - jokoja mamma. Mēs vēl brītiņu parunājāmies, un jau bija laiks doties pie miera. Mamma ar Anitu gulēja vienā gultā, bet man tika sagatavota guļvieta pie loga, un es vēl ilgi tovakar gulēju gultā, un ilgi vēroju priežu galotnes, kuras liegi locījās vējā. Nākamajā dienā devāmies ciemos pie mammas jaunās draudzenes Akmentiņas. Pa ceļam mamma stāstīja, ka viņai gan esot lepna māja nesen uzcelta, bet vecajā mājā vārot lopiem ēst, un visādas palīgtelpas ierīkotas. Viņas pieaugusī meita dzīvojot Lubānā, un strādājot par veterinārārsti. Uzzināju arī tādus sīkumus, ka Akmentiņu meita joprojām nav precējusies, un Ainārs viņai esot tīri labi iepaticies, ka viņai esot pašai savs dzīvoklītis Lubānā. Zinot mammas prasmi sabiezināt krāsas, es uzreiz sapratu, ka vienīgi viņai pagaidām ir ienākušas prātā domas par to, ka Akmentīņu meitai varētu patikt mans brālis. Varbūt ka arī patīk, bet ne par ko vairāk jau nu tur runas nevarēja būt. Pie Akmentiņiem vajadzēja iet cauri mežam. Viņu māja arī atradās meža vidū, tikai lielceļa otrajā pusē. Jau tuvojoties viņu mājai, pamanīju skaisti iekoptos zaļos labības laukus, un glītās kartupeļu un cukurbiešu vagas. Uzreiz nopratu, ka šajā mājā visi čakli strādā, jo nekur nevarēja redzēt kādu pamestu vai aizmirstu nepadarītu darbu. Pat celiņi no mājām uz kūti un siena šķūni bija akurāti noslaucīti, un ap aku kupli auga kuplas un košas puķes. Pienākot pie mājas, no vecās dzīvojamās ēkas iznāca sirma, bet ņipra un stalta sieviete. - Labdien, labdien mūsmājās! Mēs ar tēvu skatamies pa logu, un nevarējām pa gabalu atpazīt nācējus. Tik Annu atpazinām, kad jau tuvāk bijāt pienākuši, - skaļā un jautrā balsī mūs sagaidija Akmentiņu mājas saimniece. - Sveika, kamiņien! Atvedu savu lielo meitu atrādīt, manu dēlu jau taču pazini, - tikpat jautri atteica mamma, sasveicinoties. - Ak, tad šitik liela un smuka meita tev? Bet laikam taču ne jau uz palikšanu? – jautāja Akmentiņa, veroties manī. - Es tikai uz pāris dienām ierados apciemot mammu un māsu, - klusi noteicu. - Apciemot jau vajag, citādi neviens jau nezin, kad vēl satiksim atkal savus mīļos, - noteica Akmentiņa, rosīdamās ap plīti. - Es te taisni esmu svaigu rudzu maizi sacepusi, nogriezīšu gabalu jums arī līdzi ciemkukulim pagaršot, - noteica saimniece, un es brīnumos ieplētu lielas acis. Akmentiņa bija paņēmusi milzīgu kukuli rudzu maizes, un no tā nogrieza mums pamatīgu riecienu. Nekad nebiju redzējusi mājās krāsnī ceptu maizi, un tik lielu klaipu pat iedomāties nevarēju. Biju redzējusi tikai veikalos pierastos batonus un rupjmaizes ķieģelīšus, bet šai pašceptajā maizes klaipā satipla kādi astoņi veikala ķieģelīši. - Un kur tad Jūs cepat tik lielus klaipus? Kādai krāsnij tad jābūt, lai to iekšā tur dabūtu? – izbrīnījusies jautāju, bet saimniece tikai smaidija. - Mums jau vēl saglabājusies vecā maizes krāsns. Katru otro sestdienu izkurinām krāsni pēc pirts, un cepam maizi. Citreiz sacepam arī pāris klaipus baltmaizes, bet mūsu mājās labāk iet pie dūšas rudzu maize. Ja pa dienu ir kārtīgi strādāts, tad no tādas baltmaizes nekāds spēks netiek, tik nogurums un smagums, - stāstīja sirmā kundzīte, un es jau kāri smērēju uz vienas paprāvas maizes rikas pašmāju gatavotu sviestu. Ainārs ar mājas saimnieku bija aizgājis uz šķūnīti, un remontēja elektrisko zāģi. Pēc neilga laiciņa pārnāca arī brālis ar saimnieku, un es turpināju klusi klausīties mammas un Akmentiņas sarunā. Mamma jau bija paguvusi pastāstīt, ka strādāju par pavāru, un tagat Akmentiņa mani izjautāja, kādus ēdienus tad es gatavojot, un nedaudz īsumā arī pastāstīju par Rīgas kafejnīcu ēdieniem un prasībām. Paciemojušies, devāmies mājās, un uz atvadām saimniece palūdza mammai vakarā atnākt izslaukt govis, jo sirmā kundzīte bija nejauki sasitusi roku un tagat nevarēja tikt ar darbiem galā. Mamma labprāt piekrita, jo tā viņa varēja nopelnīt arī kādu piena burku, un kādu svaiga krējuma kanniņu uz mājām. Mājās ejot, atkal priecājos par skaisti iekoptajiem laukiem, un iebridu pļavā saplūkt margrietiņas, jo tās te bija saaugušas kuplā pulkā, un saimnieks speciāli nebija tās nopļāvis, tik appļāvis tām apkārt, izveidojot apaļu puduri, vēl esot mājā pie Akmentiņiem, vecais saimnieks bija iesmējis, ka viņam pļavā tik puķes vien šogad augot, pat žēl esot pļaut sienam bijis, jo tik skaistu dabīgu dobi reti kur vēl varēšot atrast, un skaistākas puķes par margrietiņām nemaz neesot. Es klusībā piekritu mājas saimniekam, plūcot pļavu puķes, bet mamma tikai smējās, ka es nu gan esot viena nelabojama puķu mīļotāja, jo kopš vakardienas mājās neesot vairs nevienas brīvas vāzes, visās malās tagat esot grezni puķu pušķi. Pēc pāris dienām jau posāmies mājās, jo mani gaidīja darbs, un mājās vešanai biju sagatavojusi paprāvu groziņu ar mellenēm, kuras gribēju aizvest tētim un Inesei, un vēl biju salasijusi sēnes, kuras jau biju apcepusi, un salikusi burciņās. Priecājos, ka Ainārs mani pieteicās pavadīt līdz autobusam, jo jāiet bija vairāki kilometri līdz tuvākajai pieturai, kur kursēja autobuss no Balviem uz Gulbeni, kur man vajadzēja pārsēsties vilcienā uz Rīgu. Ceļā man pagāja visa diena, un tikai pašā vakarā ierados mājās, knapi vilkdama kājas. Mazā māsa Inese man uzreiz metās stāstīt, ka mans draugs katru dienu braukājis un prasījis, vai jau neesmu pārbraukusi. Es ar smaidu uzklausiju jaunumus, un ap sirsniņu tapa ļoti silti, apzinoties, ka kāds mani nepacietīgi kautkur gaida. Es savas attiecības ar Ronaldu uztvēru ļoti mierīgi, bija iekšēji jūtams satraukums un gaidīšanas prieks par nākamo tikšanos, ar prieku gāju uz satikšanām. Man ļoti patika būt kopā ar viņu, bet nebija tādu dvēseļu moku, kuras es agrāk piedzīvoju ar Oļegu. Manī vienkārši bija iestājies miers, es jutu lielas simpātijas pret šo puisi, bet arvien vēl nevarēju tikt skaidrībā, vai biju iemīlējusies viņā, vai vienkārši biju uzlikusi tikai ielāpu savai sirsniņai. Bieži vien vakaros es pārdomāju un apsvēru savas jūtas, bet skaidrības man vienalga nebija. Biju nolēmusi ļaut notikumiem iet savu gaitu, un tad jau arī redzēšu, kā man tajā dzīvītē iegrozīsies. Ronalds man arī nekad vārdos netika paudis savas jūtas, bet bieži vien tikai izteicās, ka esot zaudējis savu sirdsmieru manis dēļ, un dažreiz ieminējās par saviem nākotnes plāniem, mani mierinot, ka mums viss izdosies, un visu spēsim iegūt. Es vēl nezināju, cik daudz no dzīves vēlos iegūt, tādēļ arī nespēju iedomāties, ko man viņš varētu sniegt, un ko es no viņa vispār vēlos. Inese ar sajūsmu ēda atvestās mellenes, uzbērusi tām cukuru, un pielējusi pienu. Stāstīju par mammas mājām, un Inese arī ļoti sagribēja aizbraukt turp padzīvoties. Es tētim nodevu sēnes un zāļu tēju, par ko viņš dikti sapriecājās, jo viņš citas tējas nedzēra, kā vien kumelīšu ziedu, un pa retai reizei pelašķu tēju ievārīja. Kad nākamajā dienā pēc darba satiku Ronaldu, mēs aizbraucām uz ezeru, un sēdējām zālītē ezera krastā, un ļoti ilgi sarunājāmies. Es pastāstīju, ko biju redzējusi Latgalē, par skaisto dabu, daudzajām ogām un sēnēm mežā, kuras neviens nelasa, un mana jūsmošana pielipa arī Ronaldam. Arī viņam patika lauku klusums, bet abi bijām vienis prātis, ka uz dzīvi apmesties mēs gan laukos negribētu. Atpūta ir laba lieta, bet katru dienu dzīvot laukos, tālu prom no veikaliem un sabiedriskās dzīves, tas nebija priekš mums. Mūsu izbraucienos dažreiz ņēmām līdzi arī Inesi, mazo spiegu, kā mēs smejoties viņu dēvējām, un viņas dzīvīgums un bezrūpība pielipa arī mums, un mēs visi kopā bezrūpīgi pavadījām savu brīvo laiku, mētājot bumbu, skraidot pa ūdeni un šļakstoties uz nebēdu. Dažreiz mēs kopā aizbraucām līdz Ronalda dārzam, un tad nedaudz paravējām dobes, kur viņa māte bija sastādijusi visādus dārzeņus un puķes, bet patreiz viņa pavadija atvaļinājumu laukos pie saviem vecākiem. Es arvien nedaudz baidijos no tā brīža, kad Ronalds solijās mani iepazīstināt ar saviem vecākiem, un patreiz es ļoti priecājos, ka viņi bija aizbraukuši uz visu vasaru, jo jutu nedrošību un neziņu, kā pret mani viņa vecāki varētu izturēties. Man vēl nebija pieredzes ar iepazīšanos ar puišu vecākiem, tā kā nemaz nezināju, ko no tāda pasākuma vispār var sagaidīt. Protams, biju ziņkārīga, ko par manu puisi domā draudzene, un vairākkārt tiku viņai to jautājusi, bet viņa vienmēr bija atbildējusi, ka labāk nemaz nevarot būt, katrā ziņā Ronalds Unai šķita daudz sakarīgāks un man piemērots, kā Oļegs. Man tikai klusībā pie sevis nācās atkal un atkal secināt, ka biežāk mūs pievelk nepareizie vīrieši. Šis fakts mani itnemaz neiepriecināja. Arī tētis bija iepazinies ar manu draugu, un arī viņš neko sliktu neatrada, ko par viņu pateikt. Tētis ar Inesi bieži mani ķircināja, ka viņš laikam nakšņojot savā mašīnā pie mūsu mājas, jo bieži no rītiem viņš mani jau gaidija uz ceļa, lai aizvestu līdz vilcienam, kad devos uz darbu. Kad jautāju tētim, ko viņš saka un domā par Ronaldu, viņš tikai smaidija. - Ja tev viņš patīk, tad viss ir kārtībā, - tikai noteica tētis, un es biju viņam ļoti pateicīga par to, ka nesāka ielaisties garos prātojumos par saderību un par nākotnes plāniem. Man nebija ne jausmas, kāda varētu izveidoties mana mazā dzīvīte, bet to, ka gribu to nodzīvot skaisti un ne tā, kā mani vecāki, es zināju skaidri. Kad atkal uz Olaini atbrauca mamma, viņa paņēma līdzi uz Latgali arī Inesi, par ko mazā māsa ļoti priecājās, bet es biju norūpējusies par viņas skolas gaitām, jo mamma kautko bija ieminējusie, ka Inese varēšot iet Balvos sporta skolā. Es labi zināju mammas vienaldzīgo attieksmi pret savu bērnu mācībām, un baidījos, lai tik Inese vispār nepaliek bez skolas, jo Olaines vidusskolā viņai bija pasliktinājušās stipri vien sekmes, un mammai jau vienkāršākais risinājusm būtu māsu aizsūtīt atkal uz kādu internātskolu, jo likās, ka manus draudus par māsas spīdzināšanu mamma jau bija aizmirsusi. Man tomēr bija izdevies panākt, ka māsa šo ziemu vēl mācās Olainē, pa to laiku mamma varēs piemeklēt viņai citu skolu, ja vēl tik ļoti gribēs mazo meitiņu sev tuvāk just. Inese pārbrauca kopā ar Aināru, un es ķēros pie Ineses skolas lietu sagatavošanas, jo mammai tam neatlika ne laika, ne naudas. Jau pamazām visi bijām pieraduši pie domas, ka mamma dzīvo tālu prom, vienīgi Edgara sievas māte nesaprašanā raustija plecus par tādu ģimenes dzīvi. Savā darba vietā vienmēr ar lielu satraukumu gaidīju algas dienas, jo visu laiku nauda kā ienācās, tā arī iztērējās ar gaismas ātrumu, jo man bija daudz visādu vajadzību, un Inesei arī pirku drēbes, ar ko iet uz skolu, un par pusdienām maksāju skolā viņai arī es, jo nevarēju taču pieļaut, ka tētis par visu vien g. Ja nebūtu tēva, kurš tagat gādāja par saimnieciskajām vajadzībām pats, tad no manas algas būtu ļoti švaka iztikšana, jo alga vienalga man biaj ļoti zema, par cik tikai nesen biju beigusi skolu. Kafejnīcā pieņēma vēl vienu pavāru, kādu šaubīga izskata puisi, kurš mums abām ar Unu riktīgi krita uz nerviem ar savām jēlībām un diezgan nožēlojamo humoru. Mums gan tagat bija nedaudz vieglāk strādāt, jo darba bija kļuvis ļoti daudz, un uz mūsu kafejnīcu sāka nākt arvien vairāk cilvēku. Rīta pusē bijām saņēmušas algu, un maku atstāju ģērbtuvē, jo virtuvē somas nekādas glabāt nevarējām. Vakarā, braucot mājās, nolēmām ar Unu ieiet kādā veikalā, un tikai pie kases atklāju, ka man makā ir tikai pāris rubļi, bet no algas nebija ne miņas. Es apstulbusi vēros makā, kur bija palikuši tik pāris rubļi, un kapeikas. -Kas tev notika? Ko tu nemaksā? - nepacietīgi man pajautāja Una, pamanot manu minstināšanos pie kases. -Man nauda pazudusi! Nav makā! - izmisusi noteicu, vēlreiz pārskatot maka visus nodalijumus. -Kā var nebūt? Šorīt tikai saņēmi, kopā taču saņēmām, - neticēja Una. Es parādīju viņai maku, jo nezinaju vairāk, ko pat domāt. Ļaunās priekšnojautās jutu sirdi sažņaudzamies, un asaras negribot sakāpa acīs. -Unuk, samaksā lūdzu par maniem pirkumiem arī. Es vēl somu izskatīšu, varbūt netīšām kautkur somā nauda izkritusi, - klusi noteicu, paejot sānis, lai pārmeklētu somu, jo aiz mums stāvošie cilvēki jau sāka neapmierināti kurnēt par čammāšanos. Nauda tā arī nekur neatradās, un nakamajā dienā mēs abas ar Unu darbā uzrīkojām pamatīgu pratināšanu jaunajam pavāram, kurš tāpat visu noliedza, un neatzinās naudas paņemšanā. Viņš apgalvoja, ka vispār vakardein neesot gājis lejā uz ģērbtuvēm, lai gan skaidri zinājām, ka viņš vairākkārt tika bizojis lejā uz pirmo stāvu, kur atradās gan ģērbtuves, gan tualetes telpas un noliktavas. Vēl vairākas dienas nespēju samierināties ar domu, ka kāds nekaunīgi piesavinājies manu pa visu mēnesi nopelnīto naudiņu. Tētis, uzzinot par manu zaudējumu, arī bija šokēts, bet mierināja mani ar domu, ka sveša nauda tāpat nevienam labumu nav nekad nesusi. Drīz saņēmu ļaunu ziņu no Latgales, ka mamma tikusi aizvesta uz slimnīcu no savām mājām ar meningītu, un slimnīcā, izdarot viņai poti, nejauši paralizēja kāju. Anita tagat bija palikusi viena saimniekot pa mammas māju un saimniecību, un nebija neviena, kas viņai aizved naudu, lai verētu iepirkt vismaz pārtiku, un arī mammai vajadzēja aizvest naudu, lai samaksātu par slimnīcu un zālēm, un ēst kautko arī viņai kārojās, jo slimnīcas ēdiens diezko labs jau nebija. Es nekavējoties iesniedzu atlūgumu, jo atvaļinājumu man nedeva, un lai arī negribot, bet tiku atbrīvota no darba. Savam draugam paziņoju savu lēmumu kādas pāris nedēļas padzīvot Latgalē pie mammas, un jutu viņu paliekam pavisam skumju, jo bijām jau pieraduši savu brīvo laiku pavadīt kopā. Ar Aināru devamies ceļā uz Latgali, pa ceļam sapērkot Anitai pārtiku. Braucām vispirms līdz Lubānai, tad ar vietējo strādnieku mašīnu mūs abus aizveda līdz mammas mājām. Anita nebija gaidijusi ciemiņus, un pārsteidzām viņu virtuvē cepam sev kartupeļus. -Kā jūs te tikāt? - viņa pārsteigta iesaucās, kad tikko bijām ienakuši ar brāli virtuvē, un likām zemē smagās pārtikas somas. -Atbraucām pārbaudīt, vai neesi bada nāvē nomirusi, - jautri ieteicos. -Bet mamma ir slimnīcā, kaimiņš ar savu mašīnu aizveda viņu uz Balviem, temperatūra bija, un vienu rītu vairs nevarēja no gultas izkāpt, nokrita tepat istabā, - Anita satraukta stāstīja, bet es ar Aināru noklausijāmies viņas stāstu, un es pie sevis nodomāju, ka Anitai gan traka dzīve padevusies, tagat vēl jādzīvo prom no cilvēkiem un pilsētas. -Mēs zinam, jo mamma no slimnīcas zvanīja mūsu kaimiņiem un visu pastāstīja, tādēļ jau atbraucām, - paskaidrojām Anitai. Es sāku izkravāt somas, bet Ainārs devās apgaitā pa mammas saimniecību. Ar Anitu salikām pa skapīšiem pārtiku, un pārrunājām viņas ikdienu, jo nevarēju saprast, ko viņa te var sadarīt caurām dienām, un cik interesanti te ir dzīvot. Anita bieži esot gājusi ciemoties pie Akmentiņiem, skatijusies ar viņiem kopā filmas, un palīdzējusi paveikt dažādus darbus, par ko viņa tika atalgota ar pārtikas krājumiem, kuri mājās jau bija izbeigušies, bet naudu mamma nebija atstājusi. Pastāstīju māsai, ka esmu nolēmusi šeit palikt tikmēr, kamēr mammu izrakstīs no slimnīcas, par ko Anita ļoti nopriecājās, jo gaužām vientuļi bija vienai dzīvot meža vidū. Vēlāk atklājās, ka arī televizors ir sabojājies, un es jau izmisīgi sāku ilgoties pēc savām mājām un Olaines dzīves, bet Aināram izdevās vest pie dzīvības veco televizora aparātu, kas jau vien bija liels mierinājums gan man, gan Anitai. |
| (26.01.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |