 (www.feini.lv) |
| Džeina : Tuksneša roze |
| Katrā no mums ir kāds brīnums, kuru mēs atklājam tikai ar laika palīdzību. Šis brīnums atklājas mūsos kā kaut kas jauns, skaists un apbrīnas vērts. Kā puķei košums, debesīm zilums, sniegam mirdzums, bet tuksnesim... Tuksnesim bija plašums un brīvība, tā mazais brīnums ir Tuksneša Roze. Šī dabas rotaļa ar akmeni patiesi atgādina graciozu, atvērušos rozes ziedu. Neiedomājami, kā var rasties tāds skaistums pašā tuksneša sirdī, kur stiepjas tik lielas smilšu ielejas? Tuksnesis jau nav tikai liels plašums, kurā bezspēcīgi mirst no saules un slāpēm, te norit sava dzīvība, dabas untumi un laikmeta pieskārieni, kas ļauj tapt šim skaistumam. Visapkārt, arī tuksnesī, rit dzīve – dzīvība un viss, kas jebkad izdīdzis vai veidojies ir piedzimis, lai baudītu un šo baudījumu sniegtu arī mums. Mēs izbaudām un jūsmojam par to, ko mums sniedz daba, mēs ar apbrīnas pilnu skatienu veramies Tuksneša Rozē... Kā laiks pārvērtis un izveidojis no parasta ieža šādu dekoratīvu, skaistu akmeni? Jā, pasaule nudien ir savāda un līdz ar to skaista! Un tomēr, es domāju, ka visam cauri vijas mīlestība, mīlestība pret dabu, apkārtni, kas ļauj un dod gribasspēku cīnīties un dzīvot. Varbūt liekas jocīgi „ne – cilvēkiem” piedēvēt šādu jūtu izpausmi, bet, ja apkārt viss zaļo, plaukst un mainās, tad tā ir dzīvība un, kas ir dzīvs tas arī jūt. Es ticu, ja tuksnesī kāds vientuļš koks spētu runāt, tad tas teiktu : „ Pa mani rit dzīvības sula, un man patīk te izplest savus zarus un plaukt. Es stiepju lapas pretī saulei un baudu dzīvinošo gaismu. Es reibstu no saules un viegli līgojos vējā. Es dzeru skaidro, spirdzinošo pazemes ūdeni un mīlu zemi, kurā augu – katru smilšu graudiņu, kuram pieskaros, Es izdīgu, lai baudītu”! Tuksneša roze arī izdīga ar mātes zemes mīlestību, lai baudītu. Tā ir maza dāvana, ko mums sniedz pats tuksnesis, lai mēs saprastu, ko tuksnesis nav tikai bezgalīgs tukšums, bet skaistums un dzīvība. Ar visu manu lielo domu, es vēlējos pateikt, ja mēs mīlēsim sevi un sev apkārt esošos, pacīnīsimies un pacelsim acis mazliet pāri visam, tad arī mēs ieraudzīsim to skaisto, kas īstenībā ir mums visapkārt un, protams, mūsos pašos. Tikai tas ir jāatklāj, jo tas dažiem vēl ir brīnums... |
| (26.01.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |