 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Sterva. |
| Kad es satiku tevi, Tu likies tik balta un šķīsta. Kā avs nevainīga. Virs pleciem tev rēgojās spārni. Tie bija tik skaisti, No miljons spalviņām mīkstām Un izslējās plati, Kā pārmēra baltajai vārnai. Skaista biji līdz brīdim, Kad sajuti varu un kāri. Kad kāds iepūta ausī, Ka skaistums var likteņus lauzīt. Nu vairs neproti mīlēt, Tu skaties šim juteklim pāri Un kā pudeles tukšas Tu mēģini sirdis šiem dauzīt. Ejot gadu aiz gada, Baltās drānas nu kļuvušas melnas. Un uz spārniem jau sen Nav vairs redzamas spalvas nevienas. Tie tik neglīti tagad, Kā sikspārnim kādam vai velnam. Arī sirds tava kļūst Arvien melnāka,dienu no dienas. Kas zin,varbūt kādreiz Šie svārki tiks mazgāti balti. Kas zin,varbūt atkal Uz spārniem sāks dīgt jaunas spalvas. Kas zin,varbūt kādreiz Sirds tavējā pārstās būt salta Un tevis dēļ nebūs Nevienam vairs jāzaudē galva. |
| (20.11.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |