 (www.feini.lv) |
| IeuMā : Māsai |
| Es negribu nevienu asaru par vasaru pagājušo. Man ir labi, kad skatos uz kalnu un vēl neredzu salnu, kas aizslēgs ciet visus tā avotus- nesagatavotus un kalna ziedus nogalinās un izbalinās to krāsas. Kā māsas esam mēs abas pēc dabas savas – manas un tavas. Tev vajadzīgas manas skavas un man vajaga tavas karstās lavas, kas nesacietē, bet plūst, dedzina un dziedē kā ziede, kas savelk brūci un pazūd. Grūd mani lejā, lai es veļos un kā lavīna apveļos ar Viņa baltumu un savu saltumu iztvaikoju, novēlusies pakājē. Man nav, ko zaudēt. Vai kāds man aplaudēs par manu drosmi novelties un celties, un iet tālāk un izsmelties krastā? Ak, tu neparastā, kādu karogu tu esi uzvilkusi savas sirds mastā? Vai to saņemšu savā rītrīta pastā kopā ar nevērtīgām ziņām no tiem, kas man jāsauc par paziņām? Es neesmu vairs maziņa! Man sāp būt lielai, bet gribas vēl lielākai izaugt, lai varu saukt visu īstajos vārdos un zināt, kur likt to visu, kas neatrisināts. Es gribu uz dienu tavu sirdi aizlienēt, lai vienu un vienīgu reizi man pielektu, ka nepareizi ir savējo nevalkāt godam. Es ieraugu tevi dodam un man gribas, lai tā būtu es, kas to dara – bez maksas, bez svara, ne barā, Garā. Man īstenībā nav vārdu. Es tos beigtus izzvejoju no azotes bez karotes, ar pirkstiem. Tie mirkst manu skumju miklumā, bet es, he, savā biklumā gaidu, kad kāds tajos iepūtīs dzīvību. |
| (12.11.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |