 (www.feini.lv) |
| Sidra : Vārdi kā pielādētas pistoles....bet varbūt ne? |
| šis tā kā būtu domāts publiskajai runai :) nezināju gluži pie kāda žanra, lai liek. neņemat ļaunā :) Aizejot pie ārsta, viņš jums izraksta parasto recepti, liek baroties ar zālēm, satīties šallē un pārlaist ziemu, uzaudzējot vieglu imunitātes aizsargkārtiņu gan pret aukstumu, gan apkārt valdošajiem masu nemieriem, kas pauž tikai vienu ideju: vai man rīt būs ko ēst? Ziniet? Aplienot zem segas, mēs nepaslēpsimies no slimības, no pašlaik esošās sērgas, no ikdienas valdības paziņojumiem par kārtējo pieņemto vai atsaukto lēmumu. Mēs to varam izlasīt un izdzirdēt jebkur: internetā, avīzēs, televīzijā, uz ielas un tagad pat krekliņu uzdrukās! Mēs to varam izjust arī savos maciņos, kaut gan mani tas nemaz tik ļoti neuztrauc, jo skolas somā tagad ir ne tikai grāmatas, burtnīcas un darba piederumi, taču arī pergamentā satītas siermaizītes vai pašcepta ābolkūciņa. Protams, šos „treknos” gadus es neizjūtu tik treknus kā ceptus kartupeļus ar krējuma mērcīti un karbonādi vai kotleti, taču, atrodoties mājās, vecāki kaut kādā ziņā vairs nav tik runīgi, atvērti vai familiāri, kā tas bija agrāk. No rīta, skatoties kopā ziņas un ēdot vārītu olu ar majonēzi, es redzu, kā katrs jaunais, mūsu politiskās vadības paziņojums cauršauj manas ģimenes vēderus un lēnām sāk virzīties augšup un tēmēt uz svarīgākiem dzīvības orgāniem. Šie vārdi ar rokām apvij kaklu un lēni sāk smacēt, neļaujot iekampt gaisu. Un tad rodas jautājums, kāpēc šie vārdi tik ļoti sāp? Sāp pat domājot par nākamo dienu. Bet es zinu, kāpēc. Mums ir bail par to, ka būs jāmaina ieradumi, aktivitātes, galu galā būs jāizslīd no komforta zonas, taču tā ir vieta, kas mums ir tik ļoti droša, silta un patīkama. Bet varbūt mēs varam sapulcēties, sadoties rokās, uztaisīt ko līdzīgu Baltijas ceļam un protestēt? Kliegt, šaut ar vārdiem un cerēt, ka pēkšņi no debesīm sāks līt monētas ar gotiņām vai zivtiņām uz tām? Diez vai, jo pirmkārt sāpēs, otrkārt būsim tā pārkliegušies, ka nu būs jāiet pie ārsta, lai izraksta īpašo recepti. Secinājums? Varbūt vārdiem nemaz nav tik ietekmīgs spēks, kā tām darbībām, tiem risinājumiem, kas ir prātā tik ļoti daudz gudriem cilvēkiem, kas ir tepat, mūsu vidū. Protams, netrūkst arī tukšo salmu kūlēju un asprātīgo ļautiņu, kas ir naski valdības ienaidnieki, pretinieki, taču to vien zina, kā pateikt: „Atkal tie auna pieres izdomājuši, kā samazināt mūsu valsts budžetu!” Taču kurš šos cilvēkus uzklausa? Ir vajadzīgi risinājumi, nevis apstiprinošs ”jā, tā tiešām ir problēma”. Spēks ir tiem vārdiem, kas nāk no autoritārām personām, vismaz pašlaik notiekošajā situācijā. Mēs varam oponēt, mēs varam karot, bet, lai cik skumji tas būtu, mums ir jāiegūst pietiekami labs stāvoklis sabiedrībā, lai izteiktu kādu viedokli vai pasniegtu gatavu plānu ar risinājumiem. Taču pat tad mēs nevarēsim būt pārliecināti, vai kādam jebkad aizķersies un paliks atmiņā kāds vārds, ko mēs pasakām, vai kāds izlasīs mūsu plānu un atzīs to par derīgu. Mēs dzīvojam un turpināsim dzīvot, domājot, vai mēs, vienkāršie, mirstīgie, reiz būsim pie teikšanas? |
| (09.11.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |