| Ar pieri tieši sienā- tik spītīgi un droši.
 Vai! Nedaudz sasitos,
 bet tas ir audzinoši.
 
 Nu ko, otrais piegājiens!
 Es zinu- šajā skrējienā es neesmu viens.
 
 Muskuļi saspringti, ieskrējiens liels
 un atkal- bladāc!-
 cements nedomā padoties.
 
 Ar trešo reizi noteikti izdosies,
 Kaut piere sāk degt un svilt.
 Laikam nepietiekams bij atspēriens,
 Laikam nāksies man pie šīs sienas mirt.
 
 Bet, nē, tik viegli tas neies vis.
 Es nepadošos tik ātri!
 Droši vien jāpaņem leņķis cits
 Un jāskrien ātri, ātri.
 
 Nu nekas, atkal apdauzījos,
 Bet siena stāv stalti un cēli
 Un savā godībā noraugās,
 Kā tajā skrien meitas un dēli.
 |