Uz plaukstas es uzrakstu buramvārdus,
Kurus murminot,varbūt es izglābšu kādu,
Kas bija man dārgāks un mīļāks par visu,
Kas kā krītoša zvaigzne pie debesīm dzisa.
Pie viņas es skriešu un kliegšu ar spēku.
Viņas vārdu,lai svētie sadzirdēt spētu.
Un murminot vārsmas,kas rakstītas plaukstā,
Vēlos brīvību pacelt no zudības augšā.
Bet vārdi uz plaukstas man izdzisa ātri,
Pat ne reizi līdz galam īsti neizrunāti.
Nu stāvu,un asarās mirkst mani vaigi,
Jo ir brīvībai kapvieta uzcelta svaigi. |