aiz plakstiņu aizkariem
saritinies un gaidi
kad aizvelsies gaisma
pasaulei arī bez gaismas
atveras plaisas
aiz plakstiņu aizkariem
rudens ābolu vīnu laista
un ausīs čukst – skaista, skaista
tu aizmirsti laika noskrāpētās
rokas un seju
un neatbildi ar ikdienišķo –
eju jau eju
krīt gaisma
kā porcelāns trausls
un iezaigo lauskās
sirds
aizejošajos
soļos
klausās |