 (www.feini.lv) |
| Lilya : Sienas |
| Priekšā siena. Aiz muguras siena. Pa labi siena. Pa kreisi siena. Virs galvas griesti,nē,arī siena. Zem kājām...siena! Tā vien liekas,ka teiciens "iesprostots četrās sienās" nav īsti patiess,sienas taču sanāk sešas! Priekšējā neļauj tev virzīties uz priekšu, bet tai pat laikā tā, kas aiz muguras, neļauj tev atkāpties. Arī sāniski iet nav ļauts-tāpēc jau labā un kreisā siena atrodas. Liekas,ka griesti nav nekāda siena,bet,ja labi padomā... Arī griesti neļauj kustēties,tikai uz augšu,nevis ierastajos ceļos.Tātad,tev ir liegta iespēja ne tikai iet uz priekšu,atpakaļ vai sāniem, bet arī lidot debesīs. Grīda...Liekas,ka tā taču ir kas tāds,bez kā kustēties nav iespējams,tātad,siena tā nespēj būt. Kļūda-vai tad nav justs,ka reizi pa reizei zeme zem kājām pazūd? Zemes vietā nāk siena,kas liek noprast-nu tev vairs nav kur balstīties,zemes nav,bet es nekur tevi nelaidīšu. Un tā tu stāvi savā sienu kastītē-ne soli nepakustoties, un tomēr virzoties atpakaļ.Dīkstāve te nepastāv. Ja stāvi uz vietas,tātad atpaliec-virzies tik atpakaļ! Varbūt der kastīti pārveidot? Logs te, durvis tur, lūka augšā...Lūk! Pavisam cits skats-nu tā ir maza istabiņa. Bet jau atkal-brīvības nav,tikai jaunas sienas. Un atkal tu stāvi savā sienu kastītē,tikai nu tur kļūst vēl neciešamāk,kā nekā-tepat,rokas stiepiena attālumā ir brīvība! Žēl tikai,ka roku pacelt nav iespējams un ārā tikt arī nē. Doma par degungalā redzamo,bet neaizsniedzamo brīvību tikai visu pasliktina. Un tu stāvi, mokies un domā par dzīvi tur,ārā līdz brīdim, kad kāds atnāk un pieklauvē pie tevis zīmētajām durvīm. Notiek brīnums! Sienas brūk,tu spēj kustēties visur, kur vēlies un kā vēlies! Pat debesis tevi aicina celties un tuvoties tām. Tikai daudz vēlāk,kad brīvība ir pilnībā apgūta, tu saproti, ka patiesībā jau sienas nekad nav bijušas nenojaucamas-tu tikai nespēji vai negribēji iziet no savas iesīkstējušās pasaules,kurā,lai gan nīkstot,bet biji iesakņojies. Cik labi,ka ir kāds,kas cenšas klauvēt arī no ārpuses...Žēl tikai, ka bieži vien šis "kāds" atnāk par vēlu un iesprostotais savas sienas spītīgi uzceļ no jauna, lai atkal žēlotos un gaidītu kādu, kas nu jau vairs nekad neatnāks. |
| (03.09.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |