 (www.feini.lv) |
| Lilya : Manas zvaigznes |
| Es zinu-pienāks diena,kad manis dēļ viņš celsies debesīs un nonesīs zvaigznes kā dāvanu tikai tāpēc, lai smaids no manām lūpām nepazustu. Par to es viņam dāvāšu sauli-tā apgaismos mūsu kopīgos ceļus un sildīs viņu tad, kad manis nebūs blakus. Mēs iesim ķert vēju un mākoņos meklēsim nākotnes vēstnešus, jo tur,kur mākoņi spēlējas,glabāsies mūsu dārgumi-manas zvaigznes un viņa saule. Mūsu sirdis gan mēs atstāsim sev,abi būsim pārāk neveikli,lai ko tik dārgu spētu saglabāt neskartu. Ja kāds no mums,pat nejauši, nomestu to zemē,tā saplīstu sīkās drumslās un nekad vairs nebūtu salabojama.Tieši tāpēc mēs tās neņemsim,tikai daudz vēlāk apvienosim tās un radīsim pavisam jaunu sirdi,ko nevarēs tik viegli saplēst.Mēs to ieskrambāsim-kā nekā,mēs abi būsim neveikli,-taču tā neplīsīs,bet rētas tai dos tikai mums raksturīgo dzīves skaistumu... Un tomēr...ceļš līdz šai dienai ir tāls. Viņu atrast nav viegli,man jāstaigā pa labirintu,kas pilns ar spoguļiem. Ik reizi,kad domāju "tas ir viņš!" un pietuvojos,tas mulsi pasmaida un pazūd,pārvēršoties par manu spoguļattēlu vai spoguļa lauskām, ko dauzu bezspēcībā un naivās cerībās. Kas man jādara,lai viņu spētu atrast? Kur viņš atrodas? Man nav atbilžu, tikai neskaidra nojauta. Dienā es sekošu saulei-tā zinās,kur meklēt vienīgo,kam tā jebkad piederēs, bet naktī man pretī nāks zvaigznes,jo arī viņš mani meklē. Un reiz,kad zvaigznes ar sauli debesīs satiksies,viņš celsies debesīs,lai smaids no manām lūpām nepazustu. Un es tāpat... |
| (28.08.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |