 (www.feini.lv) |
| martatilde : Nezvērs. |
| Tas ir kā ziedoši pumpuraina nakts,kura ietin sevī visu, Ilgas pēc sava mīļotā apkampieniem, Bailes no ārā dzirdošajām suņu rejām un kaķu ķildām, Bet jo sevišķi bailes no paša riestošās ēnas. Tai piešķir negantu noskaņojumu, Kad pilnmēness zvaigžņu iespaidā apskauj sevī Spocīgo,ar kokiem apklāto nama ēku, Kas kā mēness atblāzma seko tev. Tu nespēj no tā aizskriet prom, Bet baidies no neizteiksmīgā uzbrukuma, Jo esi mazs,vientulīgs un nevarīgs, Bet nakts varena visā spilgtumā. Viņa ir tik brīnumaini skaista savā ļaunumā, Jo savā plaukstumā spēj savaldzināt jebkuru dvēseli! Tā dzied kā tikko uzziedējušas margrietiņas Un paņem visus vijīgā dejā. Kas šai tumsas princesei ir pilnmēness? Vien maza,noslēpumaina dēka, Kura ik pēc laika izzūd no sirds, Bet pēc tam jau pārraug ilgās uz dienu. Tik vien viņas lūztošās sirds nelaime, Ka šis nav varens,bet gan baismīgs. Kas ļauj viņas sirdij ietīties palagos Un nedot nekādu mazāko mīlestības dvesmu. Tas ir kā nakts pabērns, Ko tā būs zem saviem pukstiem turējusi, No pilnmēness tai būs bēgt Tālu prom līdz sirds salūzīs 10 mazos gabaliņos. Šie abi kā divi nogatavojušies mīlnieki, Kuri kādreiz sadziedājušies caur puķu stiebriem. Nu tagad vairās viens no otra Kā nekad neredzētas sejas sirds glāstiem. Laiks jau pagājis,kad vijolītes vēl vizēja Un viņi abi divi pa pļavu dīdījās, Līdzi smieklu jūras viļņus vezdami Un sevi ar vēja dziesmām apdullinājuši. Iespējams,ka nebaltās dienas sāksies, Kad vairs vēju dziesmas nedziedās Un kaktusi jūrmalā nesačukstēsies, Bet kā tad būs ar šo saules pielieto nakti? |
| (26.08.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |