ar taviem zābakiem bridu uz
tuvāko purvu ar akačiem piebārstītu
tu devi man savu salto roku
bet izglābi cerībā ka vēlāk tomēr miršu
es biju naiva kā balta puķe ceļmalā
atplauku vasaras karstumā
un mani noplūca apskrandis ceļinieks
bez graša kabatā un arī sirdī
tu biji negodīgs arī pret sevi
uzzīmēji savu dvēseli uz balta
sniega bet aizmirsi ielikt to
veļas mašīnā ar lielāko jaudu
melni plankumi palika sniegā
samaitāja visu svēto balto
tu aizmirsi ka tava puķe ceļmalā
ziemā ir parasts sniegs |