zelta maliņu mākonim
izdomāji tu
un tie bija salti meli
dzīves izjūta
pavasara nebeidzamajos viltus sprostos
no mīlestības
pret sevi
un varbūt nedaudz…
no sākuma es bēgu
neredzēju nevienu sev apkārt
sāpēja kājas
un vēl vairāk kas cits
saule nāca un gāja
diemžēl neaizgāja
tagad tā runā visādas blēņas
par kaut kādiem ideāliem
es neticu tiem
atrodos pārāk spilgtā saules ietekmē
UV stari nenāk par labu
kādreiz es izglābšu pasauli
radīšu tevi no jauna
tu būsi tikai acis un lūpas
acis lai lidotu
lūpas lai skūpstītu
mēs aizlidosim līdz tam mākonim
un ierāmēsim to zeltā
(labākai pagātnei) |