 (www.feini.lv) |
| Kārlis Kaža : Satikšanās |
| Viņa iekāpa rīta vilcienā, atstājot aiz muguras sīkās lietus lāses, vagonu klaudzoņu, lokomotīvju svilpienus, nīgro gaidītāju pūli un pretīgo cigarešu, belašu un lētu iekostuvju smaku. Vagons bija patīkami tukšs un vēss. Šis bija ļoti nepopulārs maršruts. Viņa apsēdās pie loga, piespieda krūtīm somiņu un apvilka ap sevi vienaldzības žogu. Domas maldījās bez spēka un vektora, kā jau katru darbadienas rītu. Žēli čīkstot un raustoties sastāvs izkustējās. Viņa pagriezās pret stiklu, lai redzētu ierasto dokumentālo filmiņu par dzīvi starp staciju pieturām. Kāds apsēdās pie pretējā loga. Viņa gluži neapzināti pagrieza galvu. Acu skatieni satikās, izbiedējot gan viņu, gan vīrieti, abi pieklājīgi kautrīgi novērsās. Taču izšķiltās dzirkstelītes iekrita dvēselē un sāka gruzdēt, liekot domām un slepenajiem steidzīgajiem skatieniem atgriezties vēl un vēl. Viņš sakārtoja kaklasaiti – „... kas par kājām, eh, viņa mani padarīs traku, nē šausmas beidz taču blenzt uz tām. Viegli pateikt, bet krūtis, un acis un mazliet bērnišķīgi uzrauktais degungaliņš. Mja, sapņo vien. Ko gan viņa dara šajā vilcienā? Ar šādu augumu un izskatu. Un kā viņai piestāv šis rozā kostīms. Smaržas, nē tas ir par traku, tā taču nedrīkst smaržot no rītiem kaut kādā sagrabējušā elektrovilcienā, ļaudis vienkārši var apmirt no skaudības un dumjām domā. Re, tu pats jau arī sāc atslēgties no prāta – sapņo kā uzaicināt viņu uz parku pastaigāties, kā iedāvināt lielu ziedu klēpi, kā izvizināt ar karuseļiem.... beidz, atdziesti... Kam bija desmitos jāpiezvana?... Cik skaista viņa būtu guļot ar ugunīgu rozi matos uz pūkainā persiešu tepiķa... apklusti!!!! Divi plus divi plus astoņi... nē, lai būtu kas būdams, šoreiz noriskēšu, pieiešu un iepazīšos...” Viņa nemanot sakārtoja matu cirtu – „... esmu viņu kaut kur redzējusi, noteikti, bet kur? Nē, neesmu vis, vienkārši viņš ir līdzīgs tam sportistam. Pat augums tāds pats. Uzvalks un kaklasaite piestāv daudz labāk par treniņtērpu. Interesanti, ko viņš šeit dara? Izskatās pēc kāda bosa vai menedžera, lai arī vēl jauns. Žēl ka laikam baigi nopietnais, ieracies sava keisa saturā, pat skatienu nepaceļ... Atkal kurpe spiež, nekas, kamēr sēžu var nedaudz pēdu atbrīvot no laiviņas.... Re, vecais opītis jau trešo rītu ravē zemenes, es gan tā nespētu, tik agri un katru rītu.... aha, tomēr paskatījās, nu jau atpūtās kāja, var uzvilkt kurpi. Dīvaini, bet viņš liekas tāds tuvs un jauks, un laikam spēcīgs un vīrišķīgs. Kāpēc man vienmēr neveicas sastapt šādus cilvēkus? Atkal paskatījās, un kā paskatījās. Pat karsti palika. Un ja nu notiek neticamais un viņš pienāk un uzaicina, piemēram, iet pastaigāties parkā? Jā jā, sapņo vien pērļu vistiņ. Beidz nu kacināt sevi... kad alga? Pēc nedēļas? Ilgi, parādu jau rīt prasīs atdot, vajadzēja arī tev to ceļojumu pirkt, staigā vienmēr kā pa mākoņiem... Kā viņš nomestu manas drēbes, neklausot iebildumiem, kā iespraustu matos rozi un atguldītu mīkstā pūkainā paklājā pie sprakšķoša kamīna... Ak kungs, vai tiešām es kļūstu nimfomāne?! Laikam nekad netikšu no TĀ vaļā.... ziedēja rozes ziedēja neļķes... nē, šoreiz pārkāpšu sev pāri, kad viņš piecelsies, skatīšos uz viņu tā, ka pat suns sāktu asti luncināt, tā nevar būt, ka viņš mani neuzrunās, nu kaut vai kaut kādu muļķību, piemēram, vai mēs esam pazīstami? Un tad... ” Vilciens lēnām stājās. „Žagari” mašīnista balss nosvepstēja skaļrunī. Viņš sarosījās, aizvēra keisu un piecēlās. Ejot garām viņai, uz mirkli saminstinājās, pat ievilka gaisu krūtīs, bet tad ātri aizsteidzās, atstājot aiz muguras viņu, kura bija iegrimusi žurnāla lasīšanā un pat nepacēla galvu. Vilciens atsāka gaitu. Viņš stāvēja uz aizslīdošā perona, viņa skatījās pa logu, acis atkal satikās „muļķis” viņš nodomāja „muļķe” viņa apstiprināja.... |
| (10.07.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |