 (www.feini.lv) |
| Sahhara : Cīņa |
| Vai kādreiz esi jutis tu It salda vīna skurbumu? Vai nebiji tad nobijies Kā apses lapa trīcošā? Tu biji mazs,tu nesaprati, Kādēļ tav galva sagriezās. Un viena doma prātā bija- Kad pagaisīs šī sajūta, Ka balti spārni ir pie muguras. Tu kliedzi, raudāji un dusmojies, Par to, ka spārni, lai gan liekas maigi, Bet tomēr asi ir kā žiletes. Tu gribēji tos skart, Bet katru reizi sāpēs roku atrāvi. Tu redzēji kā sārtas asins strūklas Pa tavu kailo ādu skrien. Tu katru nakti kriti no debesīm uz elli, Jo augstāk biji pacēlies,jo briesmīgāks bij kritiens. Un katru reizi likās tev, ka debesis nav vērtas tā, Lai liktos katru mēnesnīcu, ka šī ir pēdējā. Tu biji cīnītājs, tu kauju izcīniji, Tu spārnus tomēr norāvi Un dziļi zemē iemini. Vai likās tev, ka laimīgaks tu biji? Jā,tu nešauboties toreiz atbildēji. Tev jautāju-Vai jūties drošs par to ko nupat paveici, Jo drīz vairs nebūs tev šaurā ceļa atpakaļ! Un arī tad tu teici jā,bet vēl tu nezināji... Tu nevarēji padomāt, ka trūks šo skaudro sāpju, Šo kritienu pie elles lieveņa. Tu saprati,bet jau par vēlu bija, Ka augstās zvaigžņu debesis Ir pat visas dzīve vērtas. Un atkal tu kliedzi un tu raudāji, Tu lūdzi atpakaļ to, ko pats reiz nonāvēji. Bet neviens vairs tevi nedzirdēja, Bet neviens vairs tevi neredzēja, Un laika vārtus atpakaļ tā arī neatvēra. |
| (14.01.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |