 (www.feini.lv) |
| Margo : Pēdējā cigarete |
| „Ak te tu esi! Un es visur izmeklējos! Pēc pusstundas dakteri tevi gaida. Nu labi, izpīpē vien, tā jau tev pēdējā cigarete uz ilgu laiku!” aiz muguras atskanēja medmāsiņas Taņas ņiprā balss. Arvīds atskatījās – tur jau viņa bija, pabāzusi galvu pa vannas istabas durvīm. Taņa – nenoliedzami pievilcīgākā dibentiņa īpašniece slimnīcas nervu ķirurģijas nodaļā. Viņas koķetais halātiņš parasti bija collu par īsu, lai neradītu ilūzijas, tā pogas it kā pavirši aizpogātas, lai paliecoties pavīdētu krūšu bedrīte – kā patlaban, nerātns smaids mutes kaktiņos... Ja neatcerētos, kā viņa vakar bija cīnījusies par istabas biedra Sergeja uzturēšanu pie dzīvības, neliktos, ka medmāsas darbs Taņai ir īstais. „Labi, drīz būšu!” Arvīds atsaucās, un durvis aizvērās. Gludi skūtu, jau smadzeņu operācijai sagatavotu galvu, ilgu ciešanu pēdām sejā – tāds nu viņš tur stāvēja, ar cigareti rokā. Nāsis ierasti kutināja gadiem pazīstamais tabakas dūmu aromāts, pirmais smēķis tika dalīts ar klasesbiedriem skolas ceriņkrūmu paslēpnī... Uz palodzes tikko atvērta labu cigarešu paciņa. Nu to vairs nevajadzēs. Arvīds skaidri apzinājās, ka operācijas iznākums nav prognozējams, pietiekami daudz redzēts ceļā uz to. Viens otrs pēc tās aizceļoja uz morgu, cits ilgi nīka kā bezcerīgs un absolūti kopjams slimnieks, citam bija vērojamas personības izmaiņas. „Galva nav šūplāde, ko var attaisīt, parakāties un aiztaisīt,” ausīs vēl skanēja nelaiķa Žaņa vārdi. Divdesmit divus gadus vecais Sergejs pēc traktora avārijas uz apledojušā ceļa bija guvis galvaskausa traumu, pēc kuras radies audzējs, operēts, atlabis – un atkal slimnīcā, nu jau bezcerīgs... Nē, tā nedrīkstēja domāt. Tad jau labāk tūliņ mesties ārā pa logu – lidojums no septītā stāva īss un beigas uz asfalta drošas. Briesmīgo galvassāpju lēkmēs, kad vairs nelīdzēja nekas, tiešām bija vēlēšanās visu to izbeigt. Tikai – logam priekšā restes... Acu priekšā sievas acis. Gaišas un laimīgas viņu kopdzīves sākumā, kad viss labais likās priekšā esam, kad bija pārliecība – ar mums nekas slikts nevar notikt. Nāca bērni, darbs un pienākumi, bet arī prieka bija diezgan. Viņu dzīve bija saskanīga visās jomās. Nu jau abiem četrdesmit divi... Vai Gundega paliks viņam uzticīga? Jau gadu Arvīds īsts vīrietis nespēja būt, bieži mocījās ar neizturamām galvas sāpēm, tad arī radās aizdomas par smadzeņu audzēju. Sievas acis vairs nemirdzēja kā agrāk, tās apēnoja bažu plīvurs. Gundegu sāpināt – tas bija briesmīgi. Jurim un Maijai, viņu dvīņiem, nu jau piecpadsmit, tiem tētis vēl ilgi būs vajadzīgs. Bet kāds? Bez operācijas viņš nespēs būt ne vīrs, ne tēvs. Vēdlodziņš bija atvērts, pa to ieplūda ziedošo ceriņu rūgtenā smarža, viegla vējpūsma noglāstīja slimnieka skūto galvu, kas pēc pāris stundām būs ķirurgu roku un instrumentu varā. Tad arī uzzinās, vai audzējs ir labdabīgs vai nē, vai izdosies to sekmīgi izņemt. Priekšā ilgs atlabšanas periods, grūtības, nespējība... Bet gribas taču dzīvot, redzēt bērnus savā dzīvē izejam, gribas novecot roku rokā ar savu mīļo! Arvīds vairākkārt dziļi ieelpoja maija smaržu piesātināto gaisu. To gribējās atminēties, pirms apņems medikamentu smārds. Ceriņus, nevis cigarešu dūmus. Pirksti nodzēsa izsmēķi. Vīrietis vēl kādu brīdi vēroja slimnīcas pagalmu. Lejā, loga priekšā, sētnieks laiski slaucīja ietvi. Arvīds pastiepās un izmeta aizsākto cigarešu paciņu pa logu, tā nokrita tieši pie slaucītāja kājām. Vīrs noliecās, paņēma, neticīgi apskatīja atradumu, tad pacēla uz augšu bārdas rugājiem apaugušo seju, kurā atplauka plats smaids. Viņš pateicīgi pamāja un aši iebāza paciņu kabatā. Tik labas cigaretes diez vai kādreiz bija smēķējis... Kā veiksmes vēlējumu saņēmis, Arvīds devās pretī nezināmajam. |
| (17.05.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |