 (www.feini.lv) |
| Arturs M_ : Spēles cerību varbūtības |
| Cik ļoti gribētos dabūt tagad no braucošās automašīnas tādu pamatīgu peļķes šļakstienu tieši sejā .. Jā, nekur citur kā sejā.. Jo vienkārši citreiz dzīvē to vajag, lai es spētu pamosties no sev nezināmā miega, sapņa vai dziļākām koma situācijām .. Bieži šķiet, ka tā pat ir spēle.. Spēle ,kurā uzvarētājs iepriekš nav paredzams, jo visu izšķir mirkļa reaģēšanas paņēmienu ātrums .. Jo ātrāk spēj reaģēt, jo ātrāk arī tiec pie galarezultāta.. Kāds tas ir? Teikšu godīgi, es nezinu.. Jo dzīve vienmēr reaģē ātrāk par mani.. Teiksi ,ka mēs neesam līdzvērtīgi pretinieki? Zini, domāju, ka esam.. Jo tad man ir iespēja visu laiku būt labākam, tiekties un uzvarēt, gūt un vinnēt.. Spēcīgs pretinieks ir tavu vājo vietu rādītājs, un šī spēle ir iespēja piefiksēt savus vājos punktus un labot, spēcināt tos ! Citreiz man nākas krist dziļā bezdibenī, meklējot savu patiesību dubļu bedrēs un akmeņu kaudzēs.. Galu galā es esmu tikai cilvēks, kā lielākā daļa no mums.. Kāda ir tā lielākā daļa no mums? Ķermeniski domājošas būtnes ar savu pieredzes bagāžu uz pleciem? Klīstoši cilvēciskie augumi, kuri, daloties ar saviem viedokļiem un spriedumiem, uzskata sevi par izglītotiem un gudriem? Vai arī stereotipiski kadrēti un mākslīgi iepotēti roboti? Zini, man ir bailes no cilvēkiem.. Tie ir kā ledus lāstekas ,kuras kūstot augšā pie māju jumtiem, negaidot uzkrīt tev uz galvas un nosit.. Tik ātri un negaidīti, kā iedurot dunci sirdī.. Un tu pat nepaspēsi pajautāt „kāpēc es” vai „par ko”.. Cilvēciskā nežēlība ir līdzīga okeānam.. Proti, plaša, neierobežota un neparedzama.. Kādēļ cilvēki rīkojas bez iepriekšējas pārdomāšanas, bez noteiktām vērtību skalām? Jā, atliek tikai sargāt savu iekšējo pasauli, sargāt no nepatiesības, rūgtuma, meliem ,naida, atriebības vai nežēlības.. Visu mūžu būt iekšējās pasaules vārtu sargātājam? Nezinu, vai esmu gatavs šai profesijai.. Citreiz taču notiek arī noplūde.. Jautāsi, kad tad īsti būs spēles beigas ? Manuprāt tās pienāks tad, kad es beigu beigās uzzināšu spēles noteikumus, jo šobrīd cauri neziņai un tumšiem ceļiem mēģinu iztaustīt gaisa pieejamības robežas.. Iznākums noteikti būs letāls, jo dzīve neļaus tālāk izplatīt noteikumu kopijas, jo tas šajā spēlē ir neiespējams.. Cilvēciskā apziņa tad nokļūs zem milzīga spiediena, pārtraucot gaisa piekļuvi smadzeņu pusložu virzienā.. „Patiesība ir sāpīga, neziņa – tomēr cerība..” (A. Čehovs) Turpināšu cerēt un gaidīt lietu, kā arī braucošu automašīnu, cerams melnā krāsā.. |
| (05.05.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |