 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Zaļā iela |
| Tovakar Zaļā iela nebija zaļa, Pelēkas samazgas mirušas notekas skaloja. Mēms kā vienmēr un svešs klaigāja laiks. Tovakar zaļajās krūtīs elpa vēl nebija vaļā. Klusums kā sūna uz aukstā asfalta zaļoja. (Vai raudi vai dziedi, Tie nebija vēja ziedi...) Es pacēlu acis pret kosmosu tukšo Un biju augstāk par rensteļu upēm. Es zināju - mūsu asinis bāros svešzemju ērzeļi tukšo, Un biju dzīvāks par dzimto birztalu trupēm. Tovakar Zaļā iela aizzīmogoja Rīgu. (Ko meitene trakā un sirmā tur kliedz ? Nāc iekšā un sasildies, vēja zieds ! Lai pilsēta žultī un transā kaut slīkst, Pie tevis, sirmā, ar mieru es nīkt.) Man šķita, ka drīz jau nokļūšu galā, Bet pretī pa tuksnesi nāca balts stāvs. Tas dzejnieks bija no pasaku zvaigznājiem tāliem, Un uz mirkli kļuva gaišāka šī neapdzīvotā sala, Un manās tukšajās acīs ievilkās asaru viltojums blāvs. (Sapņu hipodromā kleperi pēdējo distanci skrēja. Pērkonam dārdot smeldzīgi saplauka Šai nolemtā zemē ziedi no vēja.) |
| (24.04.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |