kurš sevi māna lai apstājas. bez apstājas
tad kādreiz skanēs tikai rūsaina balss
ķērks vārnas naktīs spļaus uguni pūķi
asinis liesies kā strauts
laiks vairs neiet pa apli
mīļum, tu vairs neesi naivs
tu esi ironija – smejos
uzlec pavasaris vakara smaržās
smaidā pārvēršas izbijis smaids
baltās rozes vairs nevajag žņaugt
ak pasaulīt viņš nejuta sāpīti
vaids
ak pasaulīt tur svecīte iedegās
vakar neskanēs zvans |