Atkal kafijas biezumi
Man vientulību vēsta.
Dusmīga krūzi sviežu pret sienu.
Tukšums, klusums un saplēsta krūze...
Es uzticu sāpi vējam –
Tas svilpodams aiznes to prom.
Kaut varētu arī tā es...
Un vakaros mēmos
Var dzirdēt, ja ieklausās,
Kā klusiņām rētas dzīst. |