 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Atzīšanās |
| Ak, neuztver, mīļais, to visu kā joku, Un nedomā, kur tādus vārdus es roku, Tie pēdējie vārdi tik tiešām bij' īsti, Lai arī skanēja ellīgi šķīsti. Par agru varbūt, Bet ja reiz jūt.. Es mīlu, jā, tevi, pavisam tā naivi, Nu nav tik tiešām tie pustukši glaimi, Nu varbūt ne tā, ka sirdis jau plīst Vai asaras aumaļām acīs jau līst. Ne tā. Es mīlu mazliet savādāk. Vai zini, kā ziedi mīl saules staru? Nu apmēram tā tevi iemīlēt varu, Tā silti un mīļi, bez pārsaldām frāzēm, Kas līdzinās liķiera pildītām glāzēm - Reibums uz brīdi, Tad seko jau strīdi. Ne tā. Es tevi vēlos mīlēt savādāk. Tā, lai mums pat nav jārunā. Lai viss tāpat ir skaidrs jau tagad. Tērēt vārdus? Nu kamdēļ? Kā labad? Vārdi slēpjas sirdīs, ne mutēs, Cerams, ka sirdis mums neizputēs. |
| (29.03.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |