Pa ceļu iet būtne bez vārda,
Bez vecuma un dzimuma jebkāda.
Bez draugiem šī būtne,bez radiem,
Iet nekurienes virzienā jau gadiem.
Pa ceļu iet būtne bez vārda,
Nav pagātnes šai radībai nekādas.
Kurp dodas šis augums un kāpēc?
Kas izdzēsis tam cerības un sāpes?
Tas raugās ar tukšumiem acīs
Un nesaprot,ja viņam kas tiek prasīts.
Vien drēgnums,no viņa kas staro,
Par jautājumiem uzdotiem mūs baro.
Bet kas ir šī būtne un kāpēc
Pie katra namdurvīm tā kādreiz skrāpē?
Un bieži to aicina ienākt,
Kā dārgu viesi,labumiem sāk cienāt...
Bet kamēr vien kāds viņu baros,
Tā vēsi skatīsies kā tautas karos.
Tā staigās no viena pie otra,
Līdz atkal satiks palīdzīgu roku. |