Tev sirds vietā akmens,
Dvēselē-nakts,
Kaut skan mūsu dziesmas
Pēdējā takts.
Es nevēlos atgriezties,
Tu-projām iet.
Mūsu dzīves saule
Atvarā riet.
Es nicinu tevi,
Tu mani nīsti,
Kaut zinu-tu bieži
Mūsu atmiņās klīsti.
Kas notika toreiz,
Kad izgaisa viss?
Kad sākās un beidzās
Mūsu pavasaris?
To nevēlos zināt,
Domāt,atcerēties...
Jo nekad nespēšu
Tev atkal uzticēties.
Tev akmens dvēsele,
Man-ledus sirds.
Mūsu atmiņu stāsts
Dziļi atvarā mirdz... |