| Aiz loga pūkainas sniegpāŗslas krīt Un lēnām savijas pēdējā valsī.
 Vēl salušās peļķēs spoguļo rīts
 Un aukstas debesīs zvaigžņu balsis.
 
 Bet blakus pavasari jau jūt,
 Iet ziema prom ar uzmestu lūpu.
 Ar laukiem un mežiem vēl kopā būt...
 Bet visam dabā jau citas rūpes.
 
 No ziemas atvadās saules stars,
 Strauts, atraisījies no ledus skavām,
 Jau strauji joņo, kur pavasar’s
 To smaidīdams sagaida vītolu gravā.
 
 Tur piesaulē lēnām pamostas mežs,
 Nost purina sniega pelējumu.
 Tas kautrīgu skatienu kupenā vērš,
 Kur sniegpulkstenīts sāk starojumu...
 
 Nāk dabas mošanās mirkļa prieks
 Un pirmās dzīvības trauslā dvesma...
 Tik spirdzinoši pār pasauli iet
 Sengaidītā pavasara vēsma...
 |