| Kā burve, Izplešot greznos apģērbus gausi,
 Migla šuj kāzu kleitu
 Rīta ausmā.
 
 Tā noauž mežģīnes, baltas kā sniegs
 Un rotā plīvuru pilienu zīlēm.
 Tam caurspīdīgs sapņu audums liegs,
 Kur ieausta nakts un pirmā mīla...
 
 Viz viegli, gaisīgi plīvura raksts,
 Kā līgava nevainīga un tīra...
 Un izkūst lēni, vēl neuzsākts,
 Kur rītausma tālē jau gaismu dzīro...
 
 Un miglai
 Līgavas sapnis – plīvurs un kleita,
 Dāvana laiku laikiem,
 Nepabeigta...
 |