| Ir cilvēki mums tādi, Kā suņa naglas mīkstumos,
 Kas meklē kādu skādi
 Un atrod visos sīkumos.
 
 Bet ir ar' miera mikas,
 Kam strīds ir gluži lieks,
 Kam dienas gauži sliktas
 Pat liekas tik tāds nieks.
 
 Tie pasmaida uz sīkumiem
 Un uzsmej pašai bēdai,
 Kad bēda iet ar līkumiem,
 Jo netiek pāri grēdai.
 
 Met līkumus līdz grāvmalai,
 Skrej bēda gluži pikta,
 Tā netiek pāri sētmalai,
 Kur smieklu grēda likta.
 |