Prologs: Pēc pusotra gada divas laimes stundas
Eksistēt šodien savā dzīves realitātē,
Bet izdzīvot to līdz pēdējam elpas vilcienam sapnī par tevi.
Es nedalos ar savu elpu, savu dvašu ar nevienu,
Tikai nodevīgā laime – tā mūs mēdz vienot.
Pāris acu skatienu un svētlaime pavasara mēnešiem.
Tik vienkārši un nevainīgi. Tik bērnišķīgi.
Auksta ledus aizsega tik ļoti atkausējošas acis.
Tavas acis dzīvē, bet tava sirds manā sapnī.
Epilogs: Esi mana realitāte šeit un tagad, nevis tikai pēc pusotra gada veltīts acu smaids. |