 (www.feini.lv) |
| Simors Langs : Mana, Mana |
| Un atkal es tur atgriežos, Kur sāpēm nekad neliegšos. Un atkal mani pievīla, Kaut nav tam vispār iemesla. ... Un atkal es tur atgriežos, Kur sāpēm nekad neliegšos. Un atkal mani pievīla, Kaut nav tam vispār iemesla. Par ko būs šoreiz stāsts! Par to, ka mīlēt ir mans lāsts. Jo nespēju to darīt es- Par lielu manas ieceres. Un atkal jau es jautāju- Ko es tik sliktu darīju? Ka prieka vietā naidu pelnīju, Tai dienā, kad tikko piedzimu. Bet atbildi es neredzu- Pat ne vāju, aukstu vīziju. Jo iemesls nav saprotams, Un prieks vairs nav atgriežams. Lai priecājās nu visi tie, Kas paši ir vislabākie, Kas vēlas man reiz atriebties, Par manām sāpēm priecāties. Un atkal vilties tieši tā, Kad liekas viss ir kārtībā. Un nu, kad viss ir izdarīts- Es esmu lauskās sadalīts. Ja spēsi visas salasīt, Un kopā salikt, negaidīt. Tad varbūt atkal redzēsi, Cik daudz var darīt vienkārši. Tas viss par manu, manējo! Ko dēvēju par dievīgo. Ko gribēju sev vienīgo. Un devu visu man vērtīgo. /Simors Langs 2008/ |
| (09.02.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |