 (www.feini.lv) |
| BizBiz[Marīte] : snieg! |
| snieg...mazliet mazāk nekā pagājušo gad ap šo laiku. sniegpārslas, tikko pārvērstas ūdens lāses, nokrīt, bet nesasitas. maigi noguļas uz melni sudrabotā asfalta, kas klusītēm atstaro gaismas laternas tepat aiz stūra. tik baltas, tik tīras uz manām skropstām noguļas. izkūst, iztecinot manu skropstu tušu uz sārtā vaiga. bet es neraudu. apkārt miers, un es apstājos ceļa vidū. mašīnas nebrauc man virsū, tik neveikli slīd pa baltu ceļu. maigs pieskāriens manos matos, auksts skūpsts uz manām lūpām. varbūt to pazaudējis kāds, tagad meklē antikvariātā. bet laiku tur neatrast. miera tur arī nav. tikai tad, kad snieg. es aizveru acis. attopos krūmu birzī pa ceļam uz veco skolu. sniegs līdz ceļiem, bet es neslīkstu tajā. šūpoles vienā galā, bet iela citur. vai esi kādreiz šūpojies tad, kad snieg ar tik lielām sniegpārslām, ka rodas sajūta, kāds pikojas? mīkstas pikas klēpī. augšā un lejā..varbūt es lidoju? zilās debesīs ietriecos un tad atkal nokrītu. ejot caur birzi četru soļu garumā, viss balts: zem kājām, pa labi, pa kreisi, virs galvas. balta kaste, bet sajūta brīva veselu piecu soļu garumā. un varbūt vēl ilgāk. kad izeju ārā no manām baltajām mājām, kurās piedzimu tīra un klusa, tie paši četri soļi aiz manis. ap piekto es eju tālāk. atveru acis, jo paliek mazliet vēss, stāvot plikai uz balta kalna un gaidot mieru. vīlusies. nekā nav. visapkārt tik balts. tik kluss. un tomēr ir miers... snieg, baltām, neredzēti siltām pārslām. tās atšķiras no tavējām. katram sava ziema, katram savs miers! |
| (08.02.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |