 (www.feini.lv) |
| Lietus Dvēsele : Pārmaiņas |
| Un apstājāmies. Jo pēkšņi vairs nebija, kur skriet. Pavērāmies debesīs un ieraudzījām, cik daudz tur mākoņu. Tie gan skrēja. It kā tiem būtu mērķis. Bet varbūt ir? Tāpat kā ledus gabaliem, kas skrien upes straumei līdz. Kur tie pēc tam paliek? Tu vari vērot, kā ūdens tos nes ātri, ātri tālu, tālu. Bet vai kāds zina, kur tie nonāk? Varbūt Neizkusušo Ledu Zemē. Vai to sauca par Izglābto Ledu Zemi? Kurš to vairs atceras, jo tā arī neviens tur nav nokļuvis. Tikai ledi un ledi. Viņiem vismaz mājas ir. Bet kā tad ir ar mākoņiem? Vai arī viņiem ir sava vieta, kur nonākt? Ja to zinātu, vismaz varētu saprast viņu steigu. Piemēram, Mākoņu Uzpildes Vieta. Nē, tā jau nevienu māju nesauc. Nu, tad varbūt...vienkārši Mākoņu Zeme/Mājas. Nē, tas nevar būt kas, tāds pēc kā triekties. Bet vai tad nosaukums ir svarīgs? Zināmā mērā, jā, jo tad tiem mākoņiem, kas vēl tur nav bijuši, ir lielāks stimuls/prieks/izaicinājums turp skriet. Bet kā tad palika ar mums.... Pēkšņi aptrūkās, ko darīt un mēs pamanījām tādas lietas, Tādas Lietas, ko agrāk pat sapņos iedomāties nevarējam, ka pamanīsim. Jo mēs nedomājām. Ne jau par Mākoņu gala staciju, Ledus gabalu dzīves jēgu, Pieneņpūku pārziemošanas akciju, Spuldzīšu pēcnāves dzīvi un tamlīdzīgām lietām, parādībām un personībām. Bet laiks dara savu, vai ne? Tā vismaz sentēvi teica. Un mēs atklājām kādu no saviem slēptajiem talantiem – brīnumu radīšanu no nekā. Vai aizmirstā atkal pamanīšanu. Vai lietu īsto vārdu atrašanu... kā lai to nosauc, kurš to lai zin, bet svarīgākais bija vārdos nepasakāmais. Tā jau ir bieži vien, vai ne? Un tad cenšamies to pateikt vārdos, bet labāk nemaz nebūtu mēģinājuši, jo nevar taču visu izskaidrot un aprakstīt. To mēģinot mēs tikai pazaudējam visu burvību. Jo izjaucam to ar savu gudrību. Jo neesam taču mēs gudri! Tikai kaut ko iedomājušies pēc sabiedrības noteiktajiem principiem. Tāds un tāds ir gudrs, ja zini to un to, vari izdarīt, izdomāt, izrunāt to un to, tad esi.... inteliģents? Tas tāds gudrāks vārds priekš vārda gudrs. Bet nevar zinības/zināšanas tā izmērīt, lai arī cilvēkiem vienmēr gribējies visu ko mērīt. Lai būtu pāredzamība. Lai atkal būtu kaut kas, ko nosaukt vārdos un būtu par ko runāt. Lai būtu pierādījums mūsu zināšanai – gudrībai. Bet mēs? Kas notika ar mums? Mēs apjukām no visa, ko ieraudzījām, kad noņēmām savas Steigas Brilles. Ieraudzījām, apjukām, noplātījām muti un meklējām iespēju atkal uzlikt savas Brilles ar grūti caurredzamajiem stikliem. Jo mums nepatika, tas ko redzējām, nezinājām, ko ar to iesākt. Kaut kas jauns un nezināms. Nē, nē! Tas taču izjauks visu dienišķo kārtību! Pārpludinās prātus ar nevajadzībām! Pārvilks treknu svītru pāri brīnešķīgajai rutīnai, kas satur mūsu dzīves rāmjos! Nē, tas nebija pieļaujams, pat apspriežams ne, tādēļ mēs žigli uzlikām brilles atpakaļ uz deguna, kur tās brangi turējās, ātri sameklējām ierasto skriešanas celiņu un metāmies prom! |
| (10.01.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |