Mazulīti te asarām gaida,
kad brēkdams viņš piesakās
un- pēc brīža
smaida...
Arī aizejam, asarām blakus
mums birstot, nesaprotot,
vai vēl nāksim,
mirstot...
Mazulim aušu puszābaciņus,
lai meklē dzīves purvā
vissausākos
ciņus!
Ne vienmēr tie glābj- nav burvju zāļu,
kas spētu pērlēs pārvērst
ik asaru
sāļu.
Un, kā plūdušas, tā tās plūdīs-
kāds asarās smiesies,
citam- tukšums sāpēs
krūtīs...
Tā notiek- kāds iet, citam jāatnāk.
Liktenim lūdzu vien to,
lai mazuļi smej,-
nekas un neviens
lai neizlemj savādāk. |