 (www.feini.lv) |
| dandelion : Mans draugs! |
| Es mīlu Tevi! Tu esi burvīgs. Mēs gājām pa vienu ceļu un neskatījāmies viens otram acīs. Tad tu saņēmi manu roku un teici: "Viss būs labi. Tagad Tu būsi jauka." Mans draugs, vai atceries, kā pirmoreiz satikāmies? Bija smaržīgs rīts, tikai neatceros, tā bija vasara vai ziema. Es mēģināju šūpoties lielajās šūpolēs, kas piesietas varavīksnei. Man nepadevās. Kustības bija saraustītas. Šūpoles atteicās klausīt mana vājā ķermeņa pavēlēm. Es sabruku. Īdēju. Raudāju. Netiku debesīs. Mans draugs, tu skatījies. Ilgi. Šķiet, bija uzjautrinoši saprast, ka man sāp. Tā bija? Tu pienāci klāt, noskūpstīji manu plecu, pakošļāji pāris apsarmojušu matu šķipsnas. Tev patika skatīties, kā es palēnām aizmirstu par šūpolēm un pievēršos Tev. It kā tu spētu mani aiznest līdz varavīksnei. Līdz debesīm. Mans draugs, Tu esi skaists. Patiešām. Tu paņēmi mani kā mazu, tikko dzimušu kucēnu savās rokās. Noguldīji šūpoļu aukstajās skavās. Apgūlies blakus. Aptaustīji,vai mans degungals nav mitrs. Uzpūti karstu elpu apledojušajiem kāju pirkstiem. Mans draugs, Tu esi lielisks. Tagad mēs esam debesīs. Patiesībā jau mēs paši esam tās šūpoles. Labi, ka tagad to zinu. |
| (31.01.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |