 (www.feini.lv) |
| kagura : Slepkava |
| Tur nu tas guļ. Uz sterilizēta, auksta metāla galda. Tas nobijies vēro nepazīstamo un balto apkārtni. Viss ir tik kluss, var dzirdēt tikai metāla instrumentu šķindoņu. Tieši šodien viņš ievēro, ka dzīvnieciņš ir tik ļoti mazāks par viņu pašu. Nu ja, kā tad citādi, jo viņš taču bija cilvēks, liels un varens gan savā augumā, gan visādi citādi, bet tas otrs.. Vaļā verošos durvju čīkstoņa iztraucē pilsētas labākā vetārsta Jāņa Pļaviņa domu ritējumu. „Jums zvana,” atskan maiga balss. Tā ir Janīna, Jāņa skaistā palīdze. Ne tikai Janīna viņam bija skaista, tāds bija arī viss cits, kas Jānim piederēja. Ieskaitot biroju, mašīnu un māju. Arī mazie bērni un sieva bija skaista. To viņš bija sasniedzis pats ar savām rokām. „Pasaki, lai pārzvana pēc pāris minūtēm. Man te jāpabeidz.” Viņš, galvu nepacēlis, atsaka. Jānis Pļaviņš dzird, kā durvis atkal aizveras, un pievēršas tam, ko gribēja darīt pirms tam. Jā, tur tas guļ. Turpat, kur parasti guļ visi citi. Resnais runcis pat nepakustās, kad vetārsts iegrūž viņam ribās šļirci ar kaut kādu šķidrumu. Kas tas par šķidrumu, tam jau vairs nebija nozīme. Tagad runcim vairs nesāp ne garīgās sāpes, ne kuņģis ar vēzi tajā, nekas. Kaķis lēnām aizver acis un viegli laižas snaudā. „Tad nu dodies uz tiem labākajiem medību laukiem!” Jānis Pļaviņš noglauda kaķa biezo kažoku un dodas prom. Izgājis no kabineta, viņš liek Janīnai tur visu nokopt. Zvanījuši bija no vietējās patversmes, parīt jāiet uz turieni un jāapstrādā pāris kustoņi, gluži kā viņš to šodien bija darījis ar resno runci, kurš tagad atrodas labākā vietā. Vismaz Jānis tā domāja. Pēc pusdienām Jānis Pļaviņš var atsākt darbu savā privātpraksē ar jaunu sparu. Atgriezies darbā, viņš sastop sievieti un mazu meitēnu ar nelielu, brūnu sunīti rokās. Ieaicinājis visus trīs kabinetā, viņš paņem dzīvnieku un mēģināja apskatīt to. Suns pat nepretojas, tik kalsns un nespēcīgs tas bija kļuvis. Spalva nespodra, gandrīz neko nav ēdis. Izrādās, krancis ir jau otro reizi šeit. Atradis suņa portfolio, rūpīgi to izpētījis un sataustījis bumbuli suņa rīklē, Jānis Pļaviņš saprata, ka atkal ir uzradies iepriekš izoperētais audzējs. Ja tas ir atjaunojies, tātad ir ļaundabīgs. Mazā meitene jau ilgu laiku pētījusi ārsta lielo, bārdaino seju. Jāņa Pļaviņa pierē ievelkas dziļa grumba, un meitēns vairs nevar izturēt. „Jūs taču viņu ārstēsiet? Viņš būs vesels?” Kādi gadi astoņi viņai varētu būt, to vetārsts ir nospriedis. Jānis palūkojas uz mazo, tad uz sievieti, un, izstāstījis situāciju, saka : „Diemžēl vienīgais risinājums ir iemidzināšana.” Mazā Anna saprot, ko tas briesmīgais vārds nozīmē, un no viņas acīm izspiežas asaras, lielas un sāpīgas. Viņa palūkojas mātē, it kā lūgdama, lai tā dara kaut ko. „Anniņ, Duksim tā būs labāk..” Tas ir viss, ko viņa var pateikt, jo pašai kamols kaklā. Kā aizturēts mirstoša dzīvnieka kauciens no Annas izlaužas kliedziens: „Jūs nevarat nogalināt Duksi!” Ārsts nezin, ko teikt. Sieviete saprot, viņa paņem mazo meiteni un izved ārā. Uzgaidāmā telpa piepildās ar Anniņas raudām, bet ārsts tās nedzird. Jānis Pļaviņš nekustīgi sēž, acis ieurbušās vienā punktā. Suns kūļājas pa klēpi, bet Jānis nejūt. Nogalināt suni? Kas viņš kāds slepkava, vai? Meitene pati nesaprot, ko runā. Viņš tikai palīdz dzīvniekiem, tādiem kā viņas Duksis. Jānis palīdz tiem izbēgt no sāpēm, nokļūt labākā vietā. Viņi jau nemaz nenomirst, viņi tikai aizmieg. Vai tomēr nomirst? Bet Jānis nav slepkava. Nē, nē. Viņā jau neņem cirvi un nesakapā dzīvniekus gabalos vai nenodīrā tiem ādu. Vai varbūt iemidzināšana ir tā pati slepkavība, tikai humānāka? Tad Jānis ir slepkava. Viņam jāsēž cietumā, jo visus šos 15 gadus viņš ir nogalinājis. Katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Un Janīna, viņa ir līdzzinātāja. Pasaules priekšā Jānis ir slepkava, tikai viņš to neredz. Neredzēja līdz šim. Viņa rokas ir netīras, aptraipītas. Un viņa mazais dēls, Jancis.. Ko teiks Jancis, kad uzzinās, ka viņa tēvs ir slepkava? Slepkava, slepkava, slepkava.. Tas briesmīgais vārds atbalsojas viņa galvā. Un parīt viņš ies uz patversmi nogalināt, slepkavot nevainīgas dzīvības, kurām viņš atņems to neapstrīdamās tiesības uz dzīvi. Lai arī dzīvnieki, tomēr tās bija dzīvas radības, dvēseles, tāpat kā Jānis, Tāpat kā jebkurš cits. Jā, neapšaubāmi Jānis ir slepkava. Jānim Pļaviņam šķiet, ka viņš vairs nav viņš pats. Ārstam liekas, ka galva pārsprāgs, tik ļoti tā sāp. Jāiet prom, jāiet mājās. Viņš noliek suni kaut kur, pats nepamana, kur, un piecļas. Viņš saprot, ka nespēj mājiniekiem rādīties acīs. Jānis sajūt ārkārtīgu izmisumu. Viņam liekas, ka visi noslepkavotie tagad nāk viņam atriebties. Jānis paņem pagājušajā dzimšanas dienā dāvināto konjaka pudeli un dzer un dzer un dzer... Pļaviņš jūt, ka noreibst, bet neapstājas, jo rēgi vēl neiet prom. Viņš grib lūgt piedošanu, bet nezin, kā. Jānis Pļaviņš nokrīt ceļos turpat uz kabineta flīzētās grīdas, pagrābj sauju no patversmei paredzētajām šļircēm un dur tās vienu pēc otras sev rokā. |
| (02.01.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |