No manis steigā aizbēg laiks,
Tam rikšiem pakaļ skrienu,
Nekā, patiešām, nav tik žēl,
Kā vējā laisto dienu.
Ko vajadzēja padarīt,
Ko šodien redzēt, just –
To rītu nevar atdarīt,
Jo laikrādis jau kust
Un bargi, brīdinoši sit
Pie sirdsapziņas durvīm:
„Tu ko, jau atkal laiku sit?”
Jā, darbs vien papīrkurvim... |