 (www.feini.lv) |
| Arturs M_ : Pazušana |
| Pazust starp lietus trokšņiem un bezcerības gaidām. Paslēpties putnu būros kā prātā jukusi bezdelīga. Norobežoties, norobežoties no ārpasaules nedēļām ilgi, pārtiekot tikai no gaisā virmojošās apātijas. Ielīst kādā kalna grēdas dabiskā iedobumā kā putns ar nogrieztiem spārniem, aizmirsdams par citu būtņu eksistenci. Būt kā paša nomirusi ēna, vienkārši eksistēdama bezgalīgajā laika ritmā, nedomājot par nākotnes varbūtības iespējām. Bezrūpīgi ieskatīties kādā strautā un redzēt tajā savu atspulgu. Redzēt patiesi bālu, nogrimušu seju ar samocīti blāvām acīm un nejust pilnīgi neko.. Tukšuma pārņemts ķermenis kā milzīgs ledus gabals, peldot uz nekurieni.. Vien vēnas izspiežas kā salnā sasaluši koku zari, lūgdami kaut mazlietiņ uguns siltuma. Noraidīt jebkuru vājuma pazīmi, noraidīt.. Manas domas pārvēršas ledus lāstekās kā asi dzeņa klaudzieni koka stumbrā. Nespēju vairs sakarīgi domāt vai spriest.. Halucinācijas kā nakts murgi ik pa brīdim uzmācas. Šaubos jau par eksistences jēgas būtības izpratni manā niecīgajā pasaulē. Nezinu vai cilvēka iekšējais spēks ir bezgalīgs. Cilvēki mirst. Un nāve ir kā jaunā sākums tālākiem, mums nezināmiem procesiem un attīstības gaitai. Vienaldzība pret visu kā karsts un verdošs ūdens. Mana būtība izgaist līdz ar vētras nomierināšanos, izdziest spuldzītes manās šūnās – vai tā ir pazušana ?... Galvenais - nebaidīties no pazušanas sekām.. Pazust.. Pazust.. Pazust.. Un neatgriezties.. |
| (03.12.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |