 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Tikšanās ar nāvi |
| īsstāsts Pēc ilgiem lietiem šodien uzspīd saule. Un es atkal sajūtos dzīvs. Pat dzīvāks nekā toreiz, tajā liktenīgajā dienā, kas līdzīga šodienai, kad kā parasti devos pastaigā, lai izbaudītu rīta svaiguma burvību, nenojauzdams, ka tas man nes liktenīgu tikšanos ar nāvi. Todien nāvi vēl nesatiku, bet tas bija pirmais solis tai pretī. Vairs neatceros, vai vaina bija manā sapņainumā, kad gāju kā apburts, rīta saulesgaismas apžilbināts, vai vaina bija vēl nenožuvušajā asfaltā, kas nespēja rast kompromisu ar automašīnas bremzēm, nezinu, ko vainot, atceros tikai triecienu un pēc tam sekojošo mieru, kas pārņēma manu miesu. Es attālinājos no reālās pasaules, vairs neredzēju spīdam spožo sauli, vairs nedzirdēju apkārt runājošos ļaudis un bremžu griezīgo kaukšanu, bet tajā pašā laikā ap mani vēl aizvien virmoja savāds gaišums un nenosakāmas skaņas, vien patīkami toņi, kas īsti nesakārtojās vārdos vai noteiktās vārsmās. Es atrados kaut kur starp zemi un debesīm, izjuzdams neparastu bezsvara stāvokli, jutos kā mazs bērns, kuru nes uz rokām spēcīgas tēva rokas un māca lidot. Es sajutos bezgala brīvs un lidoju kā putna spalva, kas palaista vēsmā, līdz es izdzirdēju, ka kāds man jautā: "Vai esi gatavs nāvei?" Es sāku apjaust, ka tieku atrauts no dzīves. "Es nekad no nāves neesmu bijies," atbildēju dzidrajai balsij, bet tad palūkojos lejā un ieraudzīju cilvēkus, kas raud ap manu gultu telpā, kas līdzinājās slimnīcas palātai, redzēju draugus, kas raudāja, redzēju ģimeni, kas sašutumā bālām sejām raudzījās manī un es atbildēju: "Es esmu gatavs aiziet, bet viņi vēl nav gatavi mani zaudēt!" Esmu atgriezies dzīvē un šķiet, ka viss ir tāpat kā parasti, tikai saule ir kļuvusi manām acīm spožāka un pat rudenīgais drēgnums mani silda. |
| (04.11.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |