 (www.feini.lv) |
| M.Bi : Skudriņas skrien |
| Man pār kauliem bezmērķīgi skudriņas skrien. Nātru asni caur asfaltu lien, un tavi smagie plaksti virinās, skatoties apkārtējo vienaldzībā. Sapņos redzu tikai bruģi visapkārt un šķiet, ka smoku. Negaidu vairs palīdzības roku. Izjust orhidejas kailuma pieskārienu, neļauj tavs gluži nedzīvais vaigs. Klusē un man jau gluži vienalga, vai aiz loga puķuzirnīši vītero, vai usnes zied. Nē! Nē! Man nevajag citu, man tīk tava pļava, kurā mīt gan pīpeņu laukumi, gan nātru dzeloņi, taču tas nekas, ar mani paliek magones. Atpogā acis un nenes man rožu kalnus, tik un tā palikšu blakus. Klusums un mani pārtrauc tāli baznīcas zvani. Klusēt vairs nav spēka un asara rit pār krīta balto vaigu. Tikai klusie elpas vilcieni liek saglabāt to skaudro rāmumu, kas ik dienu rotā tavu seju. Aiz loga jau kritušo asteru jūra, nu man jādodas pie mūra. Žēl, taču ārsts, šķiet, lika elpot. Zinu tu būsi šeit pēc stundas un tu būsi šeit pēc mūžības. Gluži kā tās rozes, kas lepni izslējušās klusē un novēršas. Ir grūti palikt šeit, kur trīspadsmit reizes no vietas sasniegts skurbums, kas paliek kaut kur. Nezinu kur, taču tā nav sirds, jo manējā uz brīdi aizmigusi un nezināmu sakritību dēļ šo mirkli esmu pagarinājusi. Un nenes neļķu kalnus, neesmu vēl mirusi. Pagaidām dzirdu sirdspukstus pavisam klusus. Zini, ka tai dienā, kad palikšu rāma, sirds būs patiesa Un tad tu drīkstēsi nest gan kallas, gan neļķes, jo būs jau vienalga. |
| (27.10.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |