 (www.feini.lv) |
| Nofretete : Figūriņa |
| Draudzene man nesen uzdāvināja mazu, jauku eņģeļa figūriņu, sacīdama, ka tā mani sargās no problēmas, kura mani visvairāk baida un nepārtraukti stājas man ceļā. Es, protams, biju ļoti priecīga par viņas apsveikumu un cerīgo domu, tomēr daudz neaizdomājos par iespējamo sargātāju un nolikdama, zelta zvaigznīti rokās turošo mazo eņģeļmeitenīti un galda, drīz jau biju to aizmirsusi. Diena ritēja pēc dienas, katra manu dzīvi piepildīja ar rutīnu un dažādiem darbiem, kas jāpilda. Retu reizi uzmetu savai mazajai labdarei kādu skatu, taču manas domas pie viņas ilgi nekavējās, varētu teikt, ka uzlūkoju to ar mazu ironiju, jo esmu ateiste un visādi dievišķi nieciņi un ar to saistītas lietas mani neaizrauj un reizēm pat kaitina. Kamēr vien man kāds no šīs sērijas nepienāk klāt uz ielas un nepiedāvā iegādāties kārtējo dievišķo grāmatu un neapber ar visādiem stāstiem un gudrajām atklāsmēm, man nekas nav pretī, katrs tic tam, kam vēlas. Gadās, ka kaut kur steidzoties, kāds mani pēkšņi aptur un vairs nelaiž vaļā, tomēr pašai par brīnumu man vienmēr ir izdevies visus viņu pārliecinošos apgalvojumus apgāzt kājām gaisā un samulsināt pašu sludinātāju, tādejādi nostiprinot manī vēl lielāku apņēmību pieturēties pie ateistes apzīmējuma. Kādu vakaru sēdēdama un apcerēdama kārtējo referātu, kas pavisam drīz jānodod, pamanīju, ka mana jaunā draudzene lūkojās manī... Paņēmu eņģeļmeitenīti rokās un kārtīgi nopētīju – tāds pats kā jau visur tiek zīmēts un rādīts, tomēr savādāks, jo mans. Un šajā brīdī savā blondajā galvā nomakšķerēju vienu domu: problēma, kura man vienmēr sagādā raizes un vaktē mani vai ik uz soļa, pa šo garo laiku nav man piesējusies, lai gan tādas izdevības ir bijušas. Šī atklāsme manī izraisīja smaidu un secinājumu, ka nav svarīgi, kas tev tiek dāvināts, bet svarīgi ir tas, ka tas cilvēks ir ielicis visu savu cerību šajā mazajā eņģelītī, lai tu būtu laimīgs. Un pat es sāku ticēt... |
| (05.01.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |