 (www.feini.lv) |
| Jānis Dailis : Pelēna un lācēna vakara pasaciņas 6. nodaļa |
| 6. nodaļa. Pelēns un žurkas Pelēnu prom no lācēna aiznesa vētra, kas iemeta mazo kustoni strautā, kur ūdens aizrāva pelēnu sev līdzi kopā ar lietus šaltīm, kas gāzās virsū bez mitas. Pelēns ilgi ķepurojās, bet cīņa ar straumi bija bezcerīga. Visbeidzot pelēnu no ūdens izvilka žurku saime, kas siroja pa ciemu labāka medību lauka meklējumos. Žurku barvedis aizdomīgi apošņāja pelēnu un teica: – Tev vēl augt un augt līdz īstai žurkai, sīkais, bet mūsu barā trūkst kājinieku, tāpēc no šīs dienas tu būsi mūsu pēdējā žurka! – Pī, bet... – iepīkstējās slapjais un novārgušais pelēns, taču barvedis nikni uzbrēca: – Pēdējā žurka bez manas ziņas nedrīkst izdvest nekādus pī! Tev klusējot jāseko baram un jāpilda mani rīkojumi! Pelēns vairs nebilda ne vārda. Viņš jutās pateicīgs žurkām par to, ka tās viņu izglābušas no drošas bojāejas, un sevī apņēmās darīt visu, lai arī pats kādu dienu kļūtu par īstu žurku. Dienu no dienas žurku barā pelēns cītīgi vēroja, kā jāuzvedas īstai žurkai, kā jāplēšas par katru barības kumosu, kā bez ierunām japakļaujas negantajam barvedim, tomēr dziļi sirdī pelēns pārdzīvoja, ka nekādi nerod prieku savā žurkas dzīvē. Nemaz nerunājot par to, kā viņš vēlējās atkal redzēt savu draugu lācēnu, un veco ozolu un strautiņu! Pelēns nezināja, cik dienas jau bija pagājušas žurku barā, kad kādu nakti viņi iezagās kādas mājas pagrabā, kur bija barības pārpārēm. Žurkas un arī pelēns ņēmās negausīgi un badīgi grauzt burkānus un citus dārzeņus, atstājot aiz sevis īstu postažu. Pa dienu grauzēji slēpās pazemē, kur bija šauras ejas, drēgns un mitrs. Pelēns atskārta, cik izmisīgi viņš ilgojas pēc saules gaismas, pēc svaigas vēja pūsmiņas, un pēc siltās lācēna ķepas, kas nu bija tik tāla un neaizsniedzama! Turklāt, lai kā pelēns centās uzvesties un izskatīties pēc žurkas, viņš neatrada sevī ne kripatiņas žurciskuma, pat ne tik daudz lai neliktu vilties žurku barvedim, kas bija kļuvis īpaši bargs pret pelēnu. Pelēns bija noskumis un viņam vairs pat negaršoja labumi, ko varēja dabūt pagrabā. – Ja tu tā turpināsi, sīkais, tu vienmēr paliksi pēdējā žurka un vispār par žurku nevarēsi saukties, – īgni nošņāca kāda veca žurka, redzot, cik kūtrs un nomākts kļuvis pelēns. Pelēns pēkšņi domās sev pajautāja: kas es esmu? Mazais nebēdnis ieprātojās, ka varbūt viņš tomēr nemaz nevar kļūt par īstu, lielu un resnu žurku, un žurkas dzīve nav domāta pelēniem, taču skaļi viņš neko neteica. Naktī, kad žurku bars atkal iezagās pagrabā, tās atrada pašā pagraba vidū trauku ar gardām medainām drupačām. Žurkas kāri metās traukam virsū, un par vietu pie trauka izcēlās nikns ķīviņš. Tikai pelēns viens skumīgi sēdēja nomaļus un pat nevēlējās skatīties, kā žurkas plēšas. Piepeši viens medus graudiņš atripoja līdz pelēnam un viņš to vienaldzīgi apošņāja. – Dod šurp! – noķērca barvedis, paķerdams graudiņu. – Pēdējai žurkai medus nepienākas! – Tas ir slikts medus, – pelēns domīgi nogrozīja galvu. – Es labi zinu, kā smaržo īsts medus, un tāpēc domāju, ka šis nav labs medus! Žurku barvedim domājošs pelēns likās bezgala uzjautrinošs, un viņš smieklu lēkmē pat sāka gārgt, un visbeidzot aprija savu saldo medus kripatu. Vēlāk, kad viss labums bija notiesāts un žurkas salīda atpakaļ pazemes ejā, tās viena pēc otras sāka sūroties par sāpošu vēderu, un skrēja meklēt ko dzeramu. Slimās žurkas tā arī vairs neatgriezās, jo viena pēc otras ņēma nelabu galu. Beigās pazemē palika tikai pelēns un žurku barvedis, kas bija vecs un rūdīts, un savā dzīvē jau bija daudz indes norijis. – Tev bija taisnība, sīkais, – gurdi sacīja žurku barvedis. – Man vajadzēja klausīt taviem vārdiem par slikto medu. No šīs dienas tu esi kļuvis par īstu žurku, un būsi mans uzticamais padomnieks. – Nē, – saņēmis visu savu pelēna dūšu, teica pelēns. Beidzot viņš zināja pavisam droši: – Es neesmu žurka, un nekad nebūšu žurka! Es esmu pelēns! To pateicis, pelēns pagriezās un neatskatoties aizjoņoja pa pazemes eju, virzoties aizvien augstāk, pretī svaiga gaisa pūsmai un pretī gaismas stariņam. Lai arī cik zemu kādreiz nākas nolaisties, vienmēr vari atrast pats savu mazo ceļu augšup. Pēdīgi, izkļuvis virszemē, ārā no smacīgajām žurku ejām, pelēns apžilba no saullēkta, kas atspīdēja lejā dīķī, kur uz ūdens virsmas vizuļoja tūkstošiem sauleszaķu. – Lācēn, es atgriezīšos! – teica pelēns, cerīgi paveroties uz meža pusi. – Pelēns atnāks atpakaļ pie lācēna! |
| (04.10.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |