 (www.feini.lv) |
| Jānis Dailis : Pelēna un lācēna vakara pasaciņas 3. nodaļa |
| 3. nodaļa. Kā pelēnu neapēda Bija saulaina rudens novakare, un vējš mētāja dzeltenas apšu un kļavu lapas, kas saulrietā krāsojās gluži zeltainas. Pelēns ar lācēnu draiskojās uz meža taciņas, kur lapu birumā mazais nebēdnis varēja itin labi paslēpties, un lācēnam nācās ar ķepu izslaucīt visas lapas, lai atrastu tajās pelēnu. Pēkšņi uz taciņas, kur gadījies kur ne, parādījās runcis – melns ar baltu apkakli. Lāča iztrūcināts, tas iešņācās un jau dzīrās lēkt projām krūmos, bet tad pamanīja pelēnu, ko lācēns bija saķēris ķepā. – Savādi gan, – izbolījis acis, sacīja runcis. – Nekad nebūtu domājis, ka arī lāči medī peles! Pelēns sāka gardi ķiķināt, bet lācēns kaķim paskaidroja, ka viņi ar pelēnu ir draugi un tikai spēlējas. – Vēl jo dīvaināk, – nomurmināja runcis, pakāpdamies dažus solīšus tuvāk. Paslējis gaisā purniņu, tas paošņāja gaisu, un viņa lielās acis kļuva pavisam šauras. Kaut arī pelēns jutās drošs un pasargāts lācēna ķepā, tomēr viņš sajuta nelāgu trīsoņu pašā astes galiņā. – Murrrr, – negaidot runcis izkusa laipnībā un droši sāka glausties pie lācēna. – Vai drīkst, es arī ar jums paspēlēšos? Lācēnam ļoti patika spēlēties, tāpēc viņš ar prieku piekrita, un drīz vien abi ar kaķēnu līksmi smiedamies plosījās pa dzelteno lapu paklāju, veldamies vienā draudzīgā kamoliņā. – Pii, – ņerkstēja pelēns, kas izrādījās iespiests starp abiem rotaļu biedriem, turklāt tagad pelēns pamanīja, ka no kaķēna mīkstajām ķepiņām brīžiem snaikstās ārā asi nadziņi. Izsprucis brīvē no abu draiskuļu rotaļām, pelēns brītiņu to vēroja no malas. Piepeši viņam palika pavisam skumji, redzot, cik pārņemts ar jauno rotaļu un jauno draugu ir lācēns, kas par pelēnu šķita pavisam aizmirsis. Bet pelēna skumjas nomainīja neviltots prieks, kad lācēns iesaucās: – Pelēn! Kur tu paliki, pelēn? Pii! – Te, te, te! – līksmi iesaucās pelēns, aši uzlēkdams uz augšpēdus guļošā lācēna mīkstā vēdera. – Vai, pelēn, es sabijos, ka būsim tevi netīšām saspieduši plakanu! Cik tomēr labi, ka esi tikpat dzīvs un apaļš kā pirmīt! – teica lācēns. Pelēns jautri smiedamies lēkāja pa lācēna vēderu, kamēr runcis gulēja turpat blakām, laizīdams savas saņurcītās spalvas, un ik pa brīdim aizdomīgi pašķielēdams uz pelēnu. Saule jau sen bija paslēpusies aiz koku galiem, un iestājās mijkrēslis. – Man šķiet, ka tagad mazliet jānosnaužas, – nosprieda lācēns. – Murr, mjā..! – laiski ņurdēja runcis, un ieritinājies lācēnam padusē, sāka murrāt. Lācēns ar otru ķepu pieturēja pelēnu sev pie krūtīm, un tā viņi draudzīgi iesnaudās. Palika aizvien tumšāks un vēsāks, debesīs iemirgojās pirmās zvaigznes, kad lācēns pēkšņi pamodās un saprata, ka guļ pavisam viens uz meža taciņas, un viņam ķepās nav vairs ne kaķēna, ne pelēna. – Ū-ū! – pieslējies sēdus sauca lācēns. – Pelēn! Kaķēn! Pelēn! Neviens neatsaucās, – ne pī, ne ņau, un lācēns aizvien skaļāk ūjinādams sāka čāpot aizvien ātrāk savas migas virzienā, savā ceļā pārcilādams lapas, cerībā, ka pelēns paslēpies tajās. Tad viņš saprata, ka nevēlas atrast nevienu citu kā tikai savu mazo pelēnu, un sāka pavisam skaļi klaigāt: – Pii! Pelēn! Pii! Kur tu esi, pelēn? Apgājis visapkārt vecajam ozolam lācēns apsēdās zemē, un turpināja saukt pelēnu. – Traks lācis! – negaidot atskanēja bubināšana. Kaut kur tumsas aizsegā tupēja ezis. – Kaķis aizstiepa peli tur, uz strauta pusi. Ja vēl neapēda, tad stiepj mājās, un paukšķis vien būs no tava pelēna. Lācēns nikni ierūcās un ko ķepas nes metās uz strauta pusi. Mēnessgaismā uz tiltiņa varēja saskatīt melnu kamolīti, – kaķis! Zibens ātrumā lācēns nonāca uz tiltiņa, un ieraudzīja tur savu pelēnu guļam pavisam nekustīgu. Kaķis bija paspējis nez kur izčibēt. – Pelēn, – čukstēja lācēns, uzmanīgi piebikstījis mazajam radījumam ar ķepas galu. – Pii, – vārgā balstiņā atsaucās pelēns, sākdams ķepuroties sēdus. – Ai, pelēn, kā es nobijos, ka kaķis tevi būs apēdis! Ai, pelēn..., – teica lācēns un saudzīgi paņēma draugu ķepā. – Es arī nobijos, – izdvesa pelēns un atzinās: – Īstenībā, tik apēsts kā šovakar es vēl ne reizi neesmu bijis! Bet cik labi, ka tu mani atradi, lācēn! – Es nekad neļaušu tevi pavisam apēst, pelēn! Vari būt drošs! – sacīja lācēns. – Un ar kaķi es arī vairs nekad nespēlēšos. – Pī, es arī nē! – atsaucās pelēns. Abi laimīgi devās mājup. Kopš tās reizes lācēns apņēmās daudz rūpīgāk izvēlēties rotaļu biedrus, un aizstāvēt savu pelēnu no plēsīgiem radījumiem. (Turpinājums sekos.) |
| (01.10.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |