 (www.feini.lv) |
| ulla : Grēksūdze |
| Pēc vairākkārtīgiem pagastveča lūgumiem, tomēr piekrītu būt par izvadītāju sociālajās bērēs. Apdomāju situāciju, tā ir vairāk kā dīvaina un neparasta. Pirms pusgada pagasta teritorijā atrasts pa pusei sadalījies līķis, tā kā neviens nav atsaucies, tad bēres jārīko pagasta sociālajam dienestam. Es esot laba runātāja, naudas šim pasākumam maz, neviens īsts izvadītājs šim rituālam nav atrodams. Visu vakaru domāju, ko lai saka pie kapa cilvēkam, par kuru ir tik skopas ziņas. Vīrietis 55-60 gadus vecs, augums tik un tik, apģērbs tāds un tāds. Viss. Informācija niecīga, jārunā būs, bet ko lai saka? Uzmetu uz papīra paris vārdus, plēšu, rakstu atkal. Domas maldās fantāzijās: „Kāds gan esi bijis TU, nezināmais? Arī Tev ir kāds kluss sapnis dzīves gaitu vadījis, tev ir savas bēdas, savi prieki. Vai esi bijis vientulis, vai pēc Tevis kāds sēro? Kur ir Tavi mīļie?” Nolemju runāt no sirds, tieši to, ko domāju. Vēl kādu dzejolīti un noslēgumā Tēvreizi. Bēres paiet vienkārši, redzu, ka pagasta darbinieki atviegloti, darbs padarīts. Ilgi nevaru nomierināties. Dažādi neatbildēti jautājumi lauza prātu. Bet dzīvajiem jādzīvo tālāk. Pēc trīs gadiem, kad bēru notikums atmiņā pabalējis, mani sameklē kapu uzraudze. Es esot lietas kursā par to cilvēku, kurš kā nezināms apglabāts mūsu kapsētā. Vai es varētu parādīt rīt kādam cilvēkam šo kapu kopiņu? Otrā dienā uz kapiem eju ar dalītām jūtām. Saprotu, ka beidzot atradies kāds piederīgais, bet sevī dusmojos uz šo cilvēku. Satiekamies pie kapu vārtiem. Vīrietis, simpātisks, ap trīsdesmit gadiem, var redzēt, ka labi apģērbies. Viegls rokas spiediens. Abi kāpjam pa smilšaino ceļu uz baznīcas pusi, kur pie paša žoga atrodas dažas kapu kopiņas. Apstājamies. Parādu īsto kopiņu un pieklājīgi atkāpjos. Vīrietis nometas ceļos un aizdedz līdzpaņemtās svecītes. Jūtu, ka vajadzētu doties prom, bet kājas neklausa, stāvu un skatos uz vīrieša bēdu izteiksmi sejā, skopo asaru uz vaiga. Tad viņš ierunājas. „Pagaidiet, vai varu aizkavēt jūs kādu brīdi… Varbūt neatteiksieties ar mani ceļmalas kafejnīcā iedzert tēju?” Acīs ir lūgums. Nespēju atteikt. Pēc brīža klusēdami dodamies prom. Pasūtam kafejnīcā tēju. Pret svešo cilvēku izjūtu nepatiku, kuru laikam grūti noslēpt. Viņš sāk izvaicāt. Atbildu visu. Ko zinu. Iestājas klusums… Pēkšņi saprotu, ka manā priekšā sēž dzīves izmocīts, vājš cilvēks, kurš manā personā meklē kādu, kuram iztukšot sen krājušos sirds smagumu. Apprecējies agri. Kursā Līga bijusi visskaistākā, vislepnākā. Visi puiši uz viņu metuši acis, bet viņš spējis meiteni savaldzināt. Drīz apprecējušies. Nomirusi māte, tēvs pārcēlies dzīvot pie viņiem. Līga nemitīgi mudinājusi vīru taisīt karjeru, neklātienē pabeidzis augstskolu, ticis labi atalgotā darbā, piedzimusi meita. Tajā laikā bez darba esot palicis tēvs. Vīrietis viņu mierinājis, ka labi pelna, varēs uzturēt viņus visus. Sievai gan tas nav paticis. Tēvs centies atslogot mājas soli, kopis dzīvokli, sagaidījis ar siltam vakariņām, no bērnu dārza vedis mājās mazmeitiņu, ar viņu rotaļājies. Bērnam pienācis laiks doties uz skolu. Sieva izlēmusi, ka meitenei ir muzikālas dotības, paralēli pieteikusi arī mūzikas skolā. Tad viņa izlēmusi, ka jāattīsta bērna talants, tādēļ jāiegādājas klavieres. Līdz ar to istabā vairs neatrastos vieta tēva gultai, viņam esot jāmeklē cits mājoklis.Turklāt to visu viņa tēvam pateikusi zem četrām acīm. Nākošajā dienā tēvs aizgājis. Vīrietis atgriezies no darba, sācis vaicāt, bet sieva atbildējusi, ka tēvs atradis citu dzīves vietu. Jānim tas bija pamatīgs trieciens, viņš gaidījis, kad tēvs dos kādu ziņu. Bet tā arī nesagaidījis. Pēc nopietnas sarunas ar sievu sapratis, ka viņa tēvu ir izdzinusi. Tā pagāja ilgs laiks. Tēvs bija pazudis. Jānis nolēmis, ka tēvs ir apvainojies, nav vairs meklējis. Bet nesen bibliotēkā vecās avīzēs atradis sludinājumu, ka meklē piederīgos mežā atrastam, nenoskaidrotam vīrietim. Apģērbs atbilda. Sācis interesēties, līdz nokļuvis līdz mūsu pagastam. Ilgi pēc tam sēdējām klusēdami. Gribēju sacīt, ka Jānis nav izvēlējies sev īsto sievu, gribēju klauvēt pie viņa sirdsapziņas. Sapratu, ka sodu viņš jau ir saņēmis. Bargu. Tādu nenovēlu pat ļaunākajam ienaidniekam. Tikai neziņa rodas par šī vecā vīra lēmumu – aiziet mežā, beigt dzīvi, varbūt bada nāvē, izgaist, lai netraucētu mazmeitai kļūt par talantīgu mūziķi, upurēt dzīvību… Kaut arī tajā pašā laikā bija iespēja cīnīties par izdzīvošanu, kaut vienam…Varbūt tas nemaz nebija viņš,kurš tagad atdusas zem šalcošām priedēm?Var...būt. |
| (28.09.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |