 (www.feini.lv) |
| ulla : Pelēkā |
| Tādas mazas...dzīvē noskatītas sociālās dzīves ainiņas... Es viņu pamanīju jau pirmajā literārā klubiņa sanākšanas reizē. Sieviete sēdēja maliņā, pelēkā pavalkātā jakā un tādas pašas krāsas svārkos tērpusies, rokas atdusējās klēpī, bet skatiens vēstīja, ka uzmanīgi tiek uztverts katrs vārds, ko apkārt runāja. Kad pienāca kārta lasīt manus dzejoļus, likās, ka viņas lūpu kaktiņos pavīdēja nedrošs smaids, acis iestarojās. Par katra dzejolīša tapšanu nedaudz pastāstīju, tad atdevu vietu nākamajam dzejniekam. Vēlāk klājām tējas galdu, visi rosījās, bet viņa klusītēm devās uz izejas pusi, vēlāk pa logu redzēju kā viņa, galvu plecos ierāvusi, sargādamās no vēja, aizgāja pa ielu. Vēl vairākas reizes atkārtojās tas pats. Es nobrīnījos, kādēļ sieviete nepaliek līdz sanākšanas beigām. Vaicāju klubiņa vadītājai, vai nepazīst svešinieci, viņa tikai noraustīja plecus. Pārsvarā klubiņa biedri viens otru pazina, ja ieradās kāds jauns, tad stādījās priekšā, stāstīja par sevi, mēs centāmies „jauniņos” uzņemt laipni un sirsnīgi. Ar viņu bija savādāk. Tā tas turpinājās pusotru gadu. Līdz decembrī mūsu pagasta „Sarkanā Krusta” organizācija nolēma desmit trūcīgākajām ģimenēm sarūpēt Ziemassvētku paciņas. Tā kā esmu nodaļas vadītāja, tad man šie dāvinājumi bija jānogādā adresātiem. Sociālais dienests izraudzījās, kurām ģimenēm visvairāk nepieciešama palīdzība. Daudzi uzvārdi man neko neizteica. Abi ar šoferīti jau bijām apbraukājuši lielāko pagasta teritoriju. Vaicāju, kur atrodas „Zemīši”. Šoferītis pat lāga ceļu nezināja, pāris reizes pat nomaldījāmies. Nešķūrētais meža ceļš sagādāja raizes, divreiz nācās rausties ārā no auto, lai ar lāpstām atbrīvotu tālāk tikšanu. Sāka krēslot, vajadzēja pasteigties. Piebraukuši pie „Zemīšiem”, nedaudz apjukām, jo pagalmā nemanījām ne cilvēku, ne suņu pēdas, namiņš izskatījās ieputināts. Grasījāmies jau mērot atpakaļceļu, kad pamanīju sakustamies logā aizkaru un pavīdam sīku gaismas stariņu. Ņēmu dāvanu paunu un bridu uz durvīm. Pēc klauvējiena tās tūdaļ atdarījās. Uz sliekšņa nostājās klubiņā redzētā sieviete. Mans pārsteigums atspoguļojās tāpat viņas pārsteigtajā skatienā. Nomurmināju sasveicināšanās vārdus un ierašanās iemeslu. Viņa neatbildēja, tikai plašāk pavēra durvis. Iespraucos iekšā nelielā gaitenī, tālāk istabā, kaut arī to grūti nosaukt par cilvēka mājokli. Griestu vietā rēgojās kaili guļbaļķi, grīda bija no netīra klona, telpā atradās trīs mēbeles – gulta, galdiņš un krēsls. Uz galda daudz dažādas grāmatas, papīri, aizdegts sveces gals, kurš meta kaktos spocīgas ēnas. Kad paraudzījos uz sienām, aizmirsu visu sakāmo... Tās no vienas vietas bija norakstītas ar dzejoļiem. Palūkojos uz nama māti, viņa smaidīja, atsegdama bezzobaino muti. Mana neizpratne ļoti spilgti rotāja seju, jo sieviete sacīja: „Kas jūs pārsteidz?” Es meklēju vārdus, bet tie bija kaut kur pagaisuši. Viņa steigšus sāka stāstīt, laikam baidoties, ka pārtraukšu un otrreiz nerastos drosme. Šo māju esot mantojusi no vectēva, mežsarga. Pirms pieciem gadiem autokatastrofā gājusi bojā viņas ģimene – vīrs un abi dēli. Tad pārcēlusies uz šo Deva pamesto nostūri, pārtiekot no mežā salasītām sēnēm, ogām un no tā, ko valsts maksā trešās grupas invalīdam. Sirds slima. Ļoti mīlot dzeju, rakstot pati, ja nav papīra, tad uz sienām… Patīkot manas vārsmas, ejot tās klubiņā paklausīties, arī abus krājumus, kuros iespiesta mana dzeja, sakrājusi un iegādājusies. Jutos pagodināta, bet arī nelaimīga, ka neko agrāk par šo cilvēku nezināju. Sēdējām, runājām, dzērām piparmētru tēju. Ārā satumsa. Šoferis nepacietīgi signalizēja, bet es nespēju no turienes aiziet… Sapratu, ka šī ir vienīgā Ziemassvētku dāvana, kura šogad tiek šim vientuļajam cilvēciņam. Uzaicināju Ausmu piedalīties „Sarkanā Krusta” brīvprātīgo darbā un „neslēpt sveci zem pūra”, klubiņā lasīt dzeju, dalīties ar izjūtām, atrast domubiedrus. Tagad man ir drošs un uzticams palīgs. Katru sestdienu Ausma mēro tālo ceļa gabalu līdz „Sarkanā Krusta” telpām, ņem dalību brīvprātīgo dežūrās, runājas ar cilvēkiem, palīdz citiem nelaimē nonākušajiem. Arī klubiņā līdz ar viņu ir ienākušas jaunas vēsmas. Es apbrīnoju sievietes gaišo dvēseles bagātību, sirds siltumu un nesavtību. Priecājos, ka tajā decembra vakarā ierados viņas mājās, lai izkustinātu ledu un atmodinātu vēlmi būt dzīvei vajadzīgai. Par Ausmu domāju ar apbrīnu un cieņu, viņas tuvumā pat melna nakts pārvēršas saules pieceltā rītā. |
| (27.09.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |