 (www.feini.lv) |
| kaiminjiene : Upeņu vasara, 4. daļa (nobeigums) |
| Šī ziema man patīk. Jo tajā bija Hugo. Šoziem man vairs nav auksti. Kaut Hugo jau atkal ir prom. Šoziem satiku viņu tikai vienu reizi. Ziemassvētku laiks jau klāt. Es atnāku mājās. Cik skaisti smaržo pēc skujām un svecēm. Mamma saka, ka pienācis Ziemassvētku pasts. Bet man taču neviens pa pastu nekad neko nav sūtījis. Šķiet pasts ir zaudējis sevi savā būtībā, jo tagad jau tik avīzes un žurnālus pastnieks met pastkastītēs. Bet tas tikai labākajā gadījumā, ja ir vieta, ja vien pastkastīte nav pilna ar nevajadzīgu makulatūru. Proti, visvisādām krāsainām reklāmas lapelēm, kuras labākajā gadījuma cilvēks ienes dzīvoklī un tad tās mētājas kādu mēnesi līdz tiek izmestas atkritumos. Jā, un patiešām tā ir vēstule. Vēstule no Hugo. Ziemassvētku kartiņa un fotogrāfija. Cik mīļi un negaidīti! Laiks atkal paskrējis vēja spārniem. Un augustā nostalģiskā sajūta. Ar Hugo mums tagad regulāra sarakste. Ak, Dievs, kā es ilgojos pēc viņa. Bet viņš nezin, kad atbrauks. „Es skumstu”, „es ilgojos” un visbeidzot arī „es mīlu”. To visu viņš man un es viņam. Mēs viens otram. Šogad mēs nesatikāmies. Laiks plūst kā smiltis caur pirkstiem. Banāli. Es labāk teikšu – laiks joņo kā suns. Nākamais pavasaris. Hugo man raksta: „Es Tev nosūtīšu lidmašīnas biļeti, kad Tev būs atvaļinājums. Brauc pie manis.” Jā, jā, es patiešām vēlos kaut baidos. Baidos no tā, ka atkal nesanāks. Mūsu kopābūšana taču tā pa īstam bija tikai kādus pāris mēnešus. Bet tomēr tik ilgi bijām viens otram. Un tagad, es došos pie viņa. - „Hugo, nesūti man biļeti. Es nebraukšu pie Tevi.” – es viņam rakstu. Hugo neatbild, viņš vienkārši neatbild un klusē. Kādēļ es tā? Es laikam iemīlējos citā. Bet ne tā kā iemīlējos pa īstam, bet vienkārši...interese. Ar viņu mēs rotaļājāmies siena kaudzē, kad mums bija 5 gadi. Un te nu viņš bija un es domāju – vajag jaunas takas mīt. Un varbūt uzredzēšanos, Hugo! Un viss. Šajā vasarā Hugo man vairs nav rakstījis. Ziema. - „Man ir draudzene. Viņa ir ļoti līdzīga Tev” – Hugo man raksta. Man prieks, ka viņam ir draudzene. Laikam tomēr prieks. Man arī ir cits. Jau piektā vasara, kopš pirmo reizi satiku Hugo. Gandrīz jau vispār par viņu neesmu iedomājusies ne reizi. Viņš ir atbraucis! - Satiekamies? Tik dīvaini. Viņš tāpat kā agrāk vienkārši pajautā. Es nezinu, ko domāju un ar kādām jūtam, bet tomēr satiekos. Kinoteātrī tikko sākusies jauna filma, bet atceros vien fragmentus. Viņš maigi satver manu roku. Un tik ļoti izjusti noglāsta katru mans plaukstas centimetru. Filma ir beigusies. Mēs izejam ārā un viņš ir tik ļoti domīgs un skumjš. Es nezinu, ko viņš domā. Mēs skūpstāmies, ieskatāmies viens otram acīs. Pat neatvadāmies, vienkārši katrs ejam uz savu pusi. Sajūta tāda it kā – mēs rīt taču atkal satiksimies. Bet nē. Viņš ir atbraucis un tūdaļ jau atkal prom. Man pat nav skumji. Es vienkārši eju un domāju savu domu. Tik mierīgi. Atgriežos atpakaļ savā dzīvē it kā nekas nebūtu bijis. It kā nekas nebūtu noticis. Viņš man pat vairs neraksta. Vispār neko. Un nevajag arī. Viņam ir labi, tur kur viņš ir un arī man tāpat. Es viņu satiku atkal augustā. Piektdiena, 22. augusts. Skūpsts zem lietussarga Vecrīgā pielijušās ielās. - Tu garšo pēc upenēm – es viņam saku. Un viņš patiešām garšo pēc upenēm. Kā toreiz vecāsmātes dārzā bezrūpīgajās bērnības vasarās. Kā man garšo upenes! Apskāviens, un viņš nopūzdamies saka: „Lāsmiņ, Lāsmiņ!” Un apskāviens vēl ciešāks it kā saplūstos mūsu ķermeņa šūnām. Viņš ieskatās man acīs un noskūpsta pieri, it kā mīļi pasakot: „Tu joprojām esi man mīļa.” Un es viņu mīlēju. Es viņu mīlēju kādreiz pirms 6 gadiem, kad man bija 16. Ak, saldie 16... |
| (24.09.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |