Stāvi TU domās iegrimis,
Vērdamies upē, kas rāmi
Aiznes kritušās lapas līdz,
Zivtiņas tvarsta tās kāri.
Gaidi TU- VIŅA kavējas,
Cilvēki lūkojas pāri
Margai,jo grib tie saredzēt,
Ko TU vēro,tik kāri.
Neredzi VIŅU TU atspulgos?
Novērs no ūdeņiem acis!
Varbūt aiz muguras manīsi to,
Kuru satikt te nācis. |