Vējš sitas logā
Raudams rudenīgas lapas mežonīgā dejā.
Viena vientuļa lapa pielīp pie mana loga
Kā sāpīga atmiņa par Tevi.
[Kad Tu atdevi man sevi, sevi visu man].
Tā nekrīt nost un vilina, vilina...
Atvērt logu un pieskarties,
Paņemt to plaukstā un ielikt grāmatā,
Lai tā tur sakalst un paliek mūžīgi.
Gluži kā atmiņas par Tevi
Ieslēgt savā sirdī kā būrī
Un nelaist vaļā,
Lai tās tur ieaug un paliek uz mūžu
Kā sakaltusi lapa grāmatā... |